Nepagāja pat nedēļa , kad bijām jau Kaļiņingradā. Līdz 1945. gadam tā bija Austrumprūsijas galvaspilsēta Kēnigsberga . 1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu. 1945. gada februārī-aprīlī Sarkanā armija smagās kaujās ieņēma pilsētu (Kēnigsbergas kauja). No pirmskara 316 000 iedzīvotāju pilnīgi sagrautajā pilsētā bija palikuši aptuveni 50 000, tos no 1945. līdz 1950. gadam deportēja uz Vāciju. 1945. gadā Potsdamas miera konferencē Kēnigsbergu un Austrumprūsijas ziemeļdaļu piešķīra PSRS. 1946. gadā pilsētu pārdēvēja nesen mirušā PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja Mihaila Kaļiņina vārdā. Jauniegūtajā teritorijā nometināja ieceļotājus no Krievijas un Baltkrievijas. No 1950. līdz 1991. gadam Kaļiņingrada tika pārvērsta par vienu no vismilitarizētākajiem reģioniem pasaulē.
No Kaļiņingradas formēja bēgļu vagonus atsevišķi uz Lietuvu, Latviju un Igauniju. Izvēles nekādas – no kuras valsts esi izbraucis, uz to jāatgriežas. Sākotnēji bija doma brukt uz Latviju, bet nu jāgaida vagonu uz Viļņu. Mums bija kaut kādas brīvbiļetes ar norādītu vistuvāko dzelzceļa staciju līdz bijušajai dzīves vietai. Nekādu pasažieru vilcienu nebija, visi pārvietojās joprojām preču vagonos. Pēc nelielas gaidīšanas nokļūstam Viļņā, bet nu atkal jāgaida kāds vilciens naktī uz Kauņu. Viļņā mūs izvieto diezgan apšaubāmās uzgaidāmās telpās, kur apgrozās daudz cilvēku. Tur gaidām vilcienu uz Kauņu un ne bez sekām. Jau nokļuvuši Kauņā jūtam, ka sākam visi kasīties. Konstatējam, ka ceļošana mūs aplaimojusi ar drēbju utīm. Nav izstāstāma sajūta, kad uzzini kas pie tevis mājo. Visu laiku šķiet, ka kaut kas kaut kur rāpo un lien un neko nevari izdarīt. Pēdējais vilciena etaps ir Kauņas – Mažeiķu vilcienā līdz stacijai Dabiķine, tagad tā nosaukta par Ventu. Iebraucam gala stacijā no rīta. Jautājums kurp doties un ko darīt. Padomu nav kam prasīt, tas jāizlemj pašiem.
Ir pagājis gads prombūtnē. Nav mums nekas zināms kas te gada laikā noticis, kādi cilvēki kur mīt. Mantu padaudz, lai varētu visas panest un mest prom arī neko negribas, jo nekā lieka nav un kad un ko varēs no jauna iegādāties arī nav zināms. Nolemjam, ka mamma ar brāli un mantām paliks stacijas uzgaidāmā telpā, bet mēs ar tēvu iesim izlūkos uz dzimto pusi. No stacijas līdz mūsu ciemam apm. 15 kilometri ejami.
Dodamies ceļā. Kad esam jau nosoļojuši vismaz 10 kilometrus, tēvam ir ideja iegriezties vienās mājās pirms ciema – Kalna Krūmiņos, kas ir tēva radinieki un iespējams tur būtu iespēja arī kādu laiciņu apmesties. Vēl neesam nogriezušies uz Krūmiņu mājām, kad pretīm brauc kāds pajūgs un pajūgā Rozenvalda kungs – labs tēva draugs un bijušās pretalkohola biedrības biedrs. Tik negaidīta tikšanās. Rozenvalda kungs apstāsta situāciju un nepieļauj pat citu domu, ka mēs meklētu apmešanās vietu citur.
Vīņš izaudzējis cukurbietes un ved tās nodot dzelzceļa stacijas pieņemšanas punktā. Priecīgi soļojam atpakaļ uz staciju, jo zirgam tāpat smags vezums velkams. Tā iznāk ar tukšu vēderu nosoļot 20 kilometrus, tagad teiktu, ka tas nav iespējams. Vakarpusē esam Rozenvaldu mājās, kas ir apm 3 km no mūsējām. Mums ir sava liela istaba. Sākas atutošanās nedēļa, kad visas drēbes tiek vairākkārtīgi vārītas, gludinātas un termiski apstrādātas. Vieglāk būtu visas drēbes sadedzināt, bet ko tad ģērbtu mugurā, nopirkt neko nevarēja un arī naudas nebija.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-27/708841
