Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-21/702907
Tupam spīķeros un priecājamies, ka esam drošā vietā. Toreiz nemaz nezinājām, ka mūsu mītne tik droša nav. To uzzināju vakar, kad nolēmu pameklēt tīmeklī vai vāciešiem nav kāda informācija par pēdējām kara dienām. Izrādās, ka ir aprakstīts visos sīkumos. Vairums manu novērojumu sakrīt ar tur izlasīto, mans skata redzes leņķis šaurāks - varu uzrakstīt tikai pašu vēroto. Kas notika rātsnamā un citās varas iestādēs faktiski nezinājām neko. Jau pavirši skatoties biju atradusi kopbildi no pirmās amerikāņu un krievu tikšanās. Nu atradu vēl dokumentālus kadrus no amerikāņu un krievu armiju augstākas pavēlniecības sarunām, kuras esot beigušās ar Grabovas iztirgošanu krieviem.
Un tagad par iedomāto drošību. Pilsētiņai ļoti daudz tiltu un tiltiņu pār Eldes upei, kas sazarota tek līču loču cauri pilsētai .Vēl ir liels kanāls un osta. Izrādās, ka visi tilti bijuši gatavoti uzspridzināšanai gadījumam, ja tuvotos krievi. Upe uzpludināta un tanki netiktu pāri. Ļoti drosmīgs bijis pilsētas komendants, viņš pats esot pat pierunājis amerikāņus 2.maijā pārņemt mūsu pilsētu. Laikam jau pat iedomāties nevarējis ka nākošā dienā ienāks krievi un amerikāņi vienkārši mūs iztirgos.
Mūsu mītnei abās pusēs pa tiltam. Nezinu vai būtu izdzīvojuši, ja tie būtu spridzināti, jo viens no tiem piekļaujas mūsu mitekļa sienai.
Pilsētas klaja demolēšana turpinās līdz 10. maijam. Izņemot tēvu, pārējie gandrīz nemaz uz ielas neejam. Ar produktiem nav spīdoši, jo uz kartiņām vairs neko nopirkt nevar. Tēvs paņem katram gadījumam mūsu emaljēto kanniņu un nolemj aiziet līdz pienotavai cerībā, ka tur ko varēs ēdamu dabūt.
Pienotava arī izdemolēta, bet iekšā ierauga krievu virsniekus. Tie pamana arī viņu. Noder tēva perfektā krievu valodas prasme (ir kalpojis cara armijā 7 gadus). Krievi viņu uzskata gandrīz par savējo. No piena produktiem nekā vairāk nav, izņemot pabiezu baltu šķidrumu kādā kublā. Krievi nepazīst to un saka, ka varot ņemt. Tēvs to pagaršo un pazīst, ka tā ir tīrkultūra - ieraudzēts krējums ar pienskābes baktēriju ieraugu. No tā kuļ sviestu. Skābkrējuma sviests skaitījās vislabākais sviests. Tēvs piepilda kanniņu ar tīrkultūru un paskaidro krieviem, kas tas par šķidrumu. No blakus telpas virsnieks iznes veselu kūpinātu cūkas šķiņķi. Šādas delikateses nebijām sen baudījuši. Žēl, ka nebija maizes. Labi, ka bija vēl nedaudz kartupeļu. No miltiem un ūdens mamma jau bija iemnījusies uz sausas pannas plānas pnkūkas izcept.
Pa logu redzam, ka vācieši pretējās mājās durvīm, logiem priekšā sacēluši barikādes, sastūmuši mēbeles, lai grūtāk ielauzties.
Vēl ļoti nepatīkamu gadījumu atceros, ka upē mūsu pagalmā pamanīja līķus - jaunu vācu sievieti un vīrieti. Tie bija sasējušīes kopā ar striķi, lai kopā izdarītu pašnāvību noslīcinoties, uzzinot par krievu tanku iebraukšanu pilsētā. Runāja, ka līdzīgas pašnāvības bijušas daudzas. Daudz vācu karavīru esot dzīvi beiguši šajās dienās nošaujoties, lai nenokļūtu krievu gūstā.
Pie mums par Vācijas galīgu kapitulāciju neoficiāli jau uzskatīja krievu tanku ienākšanu pilsētā - 3. maiju, nevis 8. maiju, kad krita Berlīne.
Ja kāds vēlas palasīt vāciešu atmiņas par pēdējām kara dienām Grabovā, pievienoju saiti
http://www.grabow-erinnerungen.de/pdfDateien/mai45neu.pdf
