Lietuvas latvieši (21)5

Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-20/702818

Tanki brauc lēnā gaitā, ieroču stobrus grozīdami. Daļa tanku apkalpes nāk tankiem blakus kājām. Redzam, ka viņi iereibušā stāvoklī. Kāds paceļ uz ielas vāciešu nomesto šauteni un sāk ar to dauzīt visus pirmā stāva logus un skatlogus. Iemet šauteni kādā logā, paceļ no ielas citu un dauza atkal. Izdauza gandrīz visus logus mums ielas pretējā pusē līdz pat Pferdemarkt laukumam. Ietve vienos stiklos un ieročos. Daudz tanku nebija, varbūt 5 vai seši. Daži paliek laukumā, pārējie aizbrauc pa Lielo ielu Rātslaukuma virzienā. Uz ielas cilvēkus neredz, tie visi pārbijušies tup ieslēgušies savās mājās. Mūsu ielā paliek kluss. Pēc laika redzam pretējās mājas iemītniekus , bažīgi paveramies uz ielas baigo postažu. Tur, tieši pretī mūsu istabas logam bija gaļas veikaliņš. Tur uz kartiņām pirkām svaigus kauliņus un mūsu iecienīto desu(Leberwurst).
Maza novirze no tēmas. Ar veikala īpašnieci jau vienmēr sveicinājāmies, jo viņa jau sen bija pamanījusi mūs – savus jaunos kaimiņus. Katru rītu veikalam atveda svaigu produkciju liela melni raiba suņa pajūgā vieglos ratiņos ar gumijas riteņiem. Suni izjūdza, tas vienmēr paklausīgi sēdēja pie ratiem un nekur prom negāja. Varbūt kādam šķitīs, ka aprakstu nenozīmīgus sīkumus. Tagad to atceroties man tas kļuvis nozīmīgs, jo gada laikā tas bija vienīgais suns ko redzēju un izmantojams kā darba lops. Neredzēju arī nevienu kaķi, žurku vai peli. Toreiz par tādām lietām neinteresējos, bet tagad interesē kā tik lielās graudu glabātuvēs nebija nekādu problēmu ne ar pelēm, ne žurkām. Nekādas indes arī izliktas nemanīja. Varbūt kāds komentārā var paskaidrot. Vai vācieši bija tik racionāli, ka bija paguvuši iznīdēt visu, kas nav izmantojams?
Nākošajās dienās vienīga demolēšana. Amerikāņus vairs neredz, laikam Grabovu atstājuši krieviem. Mēs uzturamies iekšā, naktī pretējā māja ielaužas piedzērušies zaldāti, atskan arī kliedzieni. Sazināmies ar Reimaņa kundzi – viņa viena ar bērniem dzīvoklī, viņas vīru un vīrabrāli neredz. Nejautājam arī neko. Viņai ir ziņas, ka krievi nepārtraukti vēl demolē pilsētu, turklāt izvaro sievietes.
Vienīgais prieks brālim, ka Urlaubkartei termiņš beidzies, vienīgais liecinieks, kas par to zināja arī pazudis.Nu to var mierīgi sadedzināt. Vecākiem kļūs bail par mani un Ēriku. Mēs ierīkojam slēpņus attālākos graudu apcirkņos, vismaz 3 naktis nakšņojam ierakušās graudos. Sapratām, ka dzīvojam salīdzinoši drošā vietā. Mūsu spīķeru ēkas ir vecas, neizskatīgas un pagaidām vandāļos neizraisa interesi. Viņu interešu lokā tiki ēdiens, alkohols un sievietes.
Tēvs mums visdrosmīgākais, ja nekas aizdomīgs nav manāms, iziet mazliet uz ielas palūkoties. Pretējo ielas pusi no saviem logiem redzam , bet mūsu pusi neredzam, jo logu vaļā nedrīkst vērt, tad arī mūs kāds ieraudzīs. Neatceros kurā dienā pēc krievu ienākšanas, tēvs iziet ārā, bet tūdaļ atgriežas un mammai prasa, lai ātri iedod kādu trauku - atnesīšot vīnu. Vienīgais piemērotais trauks ir mūsu 3-litru emaljētā piena kanniņa. To mamma iedod un nodomā, ka viņš grib ar mums pajokot. Paiet pavisam neilgs laiciņš – tēvs atnes pilnu kanniņu ar tumši sarkanu pasaldu franču vīnu. Izrādās ka mūsu spīķera stūrī pie Pferdemarkt laukuma ir no kaut kāda pagraba izvelta milzīga koka muca ar vīnu. Sprieda, ka tilpums varētu būt ap 500 litru. Spunde valā un vīns tek zemē. Vēl kādi drosmīgākie piepilda savus traukus. Krievus virs neredz – tie jau vīnu sadzērušies un droši, ka noreibuši guļ. Arī pārējie izgājām vīna upi uz ielas aplūkot.
Tagad domāju – kāpēc atnesām tikai vienu kanniņu. Mans tēvs – agrākais pretalkohola biedrības priekšsēdētājs ar mums visiem kopā baudīja gardo vīnu. Iespējams, ka tas bija turpat no dzirnavu pagrabiem un piederēja Bolbrugge kungam, jo ar ļoti līdzīgu vīnu bija cienājis brāli Ziemassvētku vakarā.