iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-17/702521
Reimaņa kundze visu laiku izdomā man jaunus darbiņus. Vienu dienu iedod man žileti un savu kleitu, lai mēģinu to pa vīlēm izārdīt. jo gribot no tās Kristīnei jaunu kleitiņu uz Ziemassvētkiem uzšūt. Nedrīkstu iegriezt audumā un jāizlasa no vīlēm visi diedziņi. Darbs jādara uzmanīgi, lai nesagriežu savus pirkstus. Nekad tādu pliku griežamo nebijusi rokā turējusi. Sāku mēģināt, padevās pavisam labi.
Otrā dienā jau ārdāmo drēbju sameklēta liela kaudze. Nu katru brīvu brītiņu tik ārdu un ārdu. Man šķiet, ka līdz jaunajam gadam gandrīz visu Reimaņu garderobi izārdīju. Interesanti cik gados viņa to visu pāršuva.
Tētim Ziemassvētkos dzimšanas diena, mamma jau nedaudz iepazinusies ar veikalniecēm, kur katru dienu iepērkas. Mums ir no mājām vēl baltie milti maisā, izdodas sarunāt ar kundzi, kur pērkam bulciņas un maizi, lai izcep mums uz svētkiem kliņģeri , par cepšanu piesola baltos miltus, tādu pat viņiem ceptuvē nav. Iznāca ļoti labs darījums un mums gards kliņģeris. Būtu izcepušas pašas, bet mums nav cepeškrāsns, ne garšvielu . Pat piparkūkas nevaram izcept. Reimaņa kundze mani pārsteidz arī ar dāvanu – uzdāvina divas glītas vilnas jaciņas, pavisam jaunas. Domāju, ka tās viņai no pašas krājumiem, jo veikalos vairs šādas preces netirgo. Brālim Ziemassvētku vakarā jāstrādā, pie viņa atnāk vecais dzirnavu īpašnieks Bolbrigges kungs un atnes šķīvi ar piparkūkām un vīna glāzi. Paiet klusu Ziemassvētki, pienāk jaunais gads un beidzas manas brīvās dienas.
Viss rit ierastā gaitā, turpinām pusdienot restorānā, ejam ar bērniem gan slēpot, gan slidot. Svētdienās brāļis mani nomaina un pavada bērnus uz slidotavu. Viņam piemērotu slidu nav, bet slidotavai blakus ir alus bārs un tur kausos tirgo to pašu t.s. tumšo alu. No garlaicības viņš paņem pa alus kausam, jo tur pat taloni nav vajadzīgi. Nevienu citu alkoholu tirgojam nemanījām, tāpat kā nevienu iereibušu cilvēku.
Reimaņa kundze kaut ko ada un pajautā, vai protu adīt es. Automātiski atbildu , ka protu. Vītiņu skolā bija ļoti laba un stingra skolotāja – visām meitenēm iemācīja gan adīt, gan tamborēt. Tikai tagad saprotu, ko man nozīmē atklātā atzīšanās un pierādīšana, ka protu adīt. Jau nākamā dienā mani sagaida ar veselu dziju kalnu. Reimaņa kundze izdomājusi atkal kā aizpildīt manus brīvos brīžus, arī bērnus uzraugot, varot paadīt. No skaistas kokvilnas rozā krāsas dzijas man Kristīnei jāada veļa – krekliņš ar lencītēm un biksītes ar iešūtu 4-stūrīti. Vispār, piegrieztne vienkārša - taisnstūra gabaliņi. Darbiņš patīkams no tik skaistas dzijas, bet ja tas jādara ilgstoši un katru brīvu brīdi, nevienam to nenovēlu. Tagad neatceros vairs cik līdz pavasarim šādu veļas komplektu uzadīju.
Vēl ievērības vērts notikums - dzirnavās bija ugunsgrēks. Tā vienā otro brokastu laikā mamma ir iekšpagalmā, kad skrien Reimaņa kungs un kliedz: Frau Krūmiņš, helfen, helfen! Saskrien visi, noorganizē dzīvo ķēdi ar ūdens spaiņiem no upes, kas ir tepat pagalmā un uzsāk dzēšnu līdz atbrauc ugunsdzēsēji. Nezinu cik tehniski pareizi protu par degšanas iemeslu pastāstīt, bet kaut kas saistībā ar transmisiju siksnu noslīdēšanu un berzes rezultātā radās pārkaršana un aizdegšanās. Izdega 12 pāri valču – tā ir iekārta, kur taisa baltos bīdeļmiltus. Daļu atjaunoja, bet turpmāk mala galvenokārt tikai rupjos malumus.
Sākās gaisa trauksmju un uzlidojumu laiks. Sākumā uz trauksmes sirēnām nereaģējām un uz patvertnēm neskrējām. Bērni vairs neiet uz skolu , neejam nekādās pastaigās, jo nevar zināt kad uzlidojums var pārsteigt. Visumā pilsētiņa mierīga, cilvēki lieki pa ielām nestaigā , arī armijas daļu te nemana. Runā, ka amerikāņi bombardējot Ludvigslusti 7 km. attālumā, jo tur esot liels militārs aerodroms. Atmosfēra kļūst nervoza, man pie Reimaņa kundzes arī vairs nav katru dienu jāiet. Vīņa bieži nāk pie mammas parunāties.
Negaidīti pie mums ierodas Ērika – tā ir krusttēva meita, kas palika Poznaņā. Viņa ir apņēmības pilna pie krieviem nepalikt.
Pienāk aprīlis, brālim jau pilni 16. gadi, viņš saņem obligātu norīkojumu braukt uz Ikermindi – rakt ierakumus. Tas ir Vācijas ziemeļos pie jūras Vēl uzzinām, ka uz turieni norīkots arī Reimaņa kunga brālis. Pavisam nepatīkams pavērsiens.
