Lietuvas latvieši (16)2

Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-15/702234

Vienkāršoti atskatoties uz to laiku notikumiem varētu secināt, ka esam dzimuši laimes krekliņos, jo nesastapām ceļā ne lielas bēgļu drūzmas, ne pārāk daudz uzlidojumu un kuģis uz Vāciju arī nebija pārpildīts. Šodien, kad tīmeklī pieejami daudzi dokumenti, atrodu mūsu veiksmei arī likumsakarības.
Līdz 1944.g.5. oktobrim izbraukšana uz Vāciju bija tikai ar atļaujām, lai sņemtu bija jāuzrāda braukšanas mērķis un iemesls. Aizbraucējiem netika piešķirts bēgļu statuss. Tas nozīmē, ka nokļūstot Vācijā būtu pašiem jāsarūpē gan mītnes vieta, gan iztikas avoti. Pirmajā periodā brauca galvenokārt tie, kam bija šāds nodrošinājums.
5. oktobra ,,Tēvijā’’ ir oficiāls paziņojums par izbraukšanas atļauju atcelšanu. Tas tiek darīts, lai paātrinātu Rīgas evakuāciju. Mēs mājas atstājām 7. oktobrī, tad pat domājuši vēl nebijām uz Vāciju braukt. Lielākās bēgļu rindas veidojās tad, kad bijām jau Vācijā. Arī Liepājā pēc mūsu aizbraukšanas esot izveidots bēgļu palīdzības centrs, kas strauji pieplūdušo bēgļu daudzumu sācis regulēt un aprūpēt. Mums visu izskaidroja leģionāri un tagad domāju, ka viņi līdz palīdzības centra nodibināšanai daudziem arī sniedza praktisko palīdzību. Kaut kādos kuģa sarakstos mūs bez problēmām iereģistrēja.
Vācu flotes kuģi atveda vācu karaspēkam Latvijā ieročus, munīciju un visu to, kas nepieciešams kara darbībai. Tā kā šie kuģi atgriezās Vācijā bez kravas, tie bez maksas uzņēma latviešu bēgļus, kuri cerēja nokļūt tālāk uz rietumiem, lai paglābtos no aktīvām kara vietām. Tie nebija speciāli organizēti kuģi bēgļu transportēšanai uz Vāciju, tāpēc nebija arī nekādu iepriekš plānotu pasažieru reisu Jau nokļūstot uz kuģa, tika automātiski piešķirts bēgļu statuss. Tas nozīmē, ka tev gādās apmešanās vietu, neprasīs pierādīt savu politisko pārliecību. Tu esi bēglis, un par tevi ir jārūpējas.
Parhimā izvietoja mūs baraku tipa mājelēs un baroja ar diezgan pašķidrām zupām. ar pelēkas ķieģelīšu maizes piedevu. Viss bija ēdams un citas izvēles nemaz nebija. Parhima bija tāds kā sadales punkts, te vispirms piereģistrēja darba spējīgos ar profesijām, tad parastos un arī darba nespējīgos. Mana ģimeni atzina par darba spējīgu ar profesiju, jo tēvs piereģistrējās ka ir profesionāls dzirnavnieks. Vecvecāku ģimenē visi darba nespējīgi, jo vecvecāki veci, bet kustmātei divi mazgadīgi bērni. Nebija ilgi jāgaida, kad uz mūsu ģimeni pieteicās darba devējs. Iespējams, ka šādas profesijas strādnieki bija jau iepriekš te meklēti, bet līdz šim starp bēgļiem tādu nav bijis. Jāatstāj bija darba nespējīgos radiņus un jādodas ceļā uz jauno, nezināmo dzīves vietu. Arī radiņus drīz pārsūtīja uz jaunu nometni vairāk uz rietumiem. Domājot šodien par to nezinu, kuri rezultātā bijām ieguvēji, kuri zaudētāji.
Tagad nevaru vairs atcerēties kā nokļuvām Grabovā, šķiet, ka ar vilcienu. Kartē redzams, ka tas ir apm. 35 km no Parhimas. Esam norīkoti darbā uz Meklenburgas apgabala lielākajām dzirnavām. Tās ir ūdens dzirnavas uz Alte Elde (Vecā Elde) upes. Dzīvosim vecpilsētas centrā, mūsu adrese Pferdemarkt 8. Tas ir neliels laukumiņš (latviski Zirgu tirgus) ar 8 numuriem.
Apbrīnojama ir vāciešu pedantiskā kārtība. Lai nu kāda, bet dzīves telpa mums jau sagatavota – mums ierāda divas istabiņas. Pirmā pavisam maziņa ar divām divstāvu gultām un vienkāršiem vates matračiem, otrajā – galds, krēsli, skapis un stūrī paliela čuguna krāsniņa ar diviem riņķiem virspusē, kas noder gan apkurei, gan ēdiena gatavošanai. Turpat arī ūdens un izlietne un skapītis traukiem. Jākurina ar koksu, tūdaļ arī parāda no kurienes to varam ņemt cik nepieciešams t.i. no dzirnavu apkures telpām. Kā jau nopratāt, tad dzīvošana nebūs dzīvojamā mājā, bet dzirnavām blakus lielā ēkā – es to nosauktu par graudu glabātavu, jeb spīķeri. Šī ēka ir milzīga un tai ir 5 stāvi. Mēs dzīvosim 2.stāvā. Visinteresantākais ir, ka viss otrais stāvs pieblīvēts ar jēlcukura maisiem, tie sakrauti blīvi cits uz cita krūšu augstumā un uz mūsu mājokli var nokļūt tikai pa diezgan šauru līkumainu eju cauri cukura grēdām. Esam nedaudz iepzinušies ar jaunajiem dzīves apstākļiem, ir jau vakars un galvenā dzirnavu pārvaldītāja sieva Reimaņa kundze aicina mūs savā dzīvoklī uz siltu zupu, jo pašiem mums gandrīz nekā ēdama nav.
Visi 3 stāvi virs mums pilni ar lieliem, nepārredzamiem graudu apcirkņiem. Tagad to visu atceroties nāk domas prātā, ka tādu negāciju kā zagšanu vācieši laikam nepazina, jo ieejas vārti un durvis no ielas nekad netika slēgti, arī mūsu miteklim atslēgu nebija. Kā viņi mūs- pilnīgi svešus iebraucējus nebaidījās iemitināt šādās noliktavu telpās.