Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-14/701658
Pagalms bija liels un pietika vietas visiem pieciem mūsu pajūgiem. Bija vakars un mēģinājām katrs atrast kādu vietiņu naktsguļai. Māja bija vairāku stāvu, klusa, visi logi tumši, jo obligāts noteikums bija tos aptumšot. Varbūt tajā pat nebija neviena iedzīvotāja, jo neredzēja nevienu nākam ne ejam.
Te nebija kā mežā vai pļavā, kur varēja nakti gulēt uz zemes, pametot apakšā kādu zaru, te bija kaut kāds nelīdzens, netīrs bruģis. Pagalma stūrī atradām koka kastes un dēļus, no tiem izdevās salikt vairākas guļamās vietas , jo visiem ratos vietas nepietika. Ar mammu tonakt gulēju blakus uz dēļiem. Ilgi nevarējām aizmigt, virs mums pie debesīm mirdzēja zvaigznes.
Vai zini ko man tagad visvairāk gribētos? - jautāja man mamma. Padzerties ūdeni no mūsu akas - tūlīt viņa pati arī atbildēja.
Pēc teiktā sajutu dīvainas slāpes un tagad tās mani sāka pat vajāt, sāku par ūdeni domāt aizvien vairāk.
Mūsu mājās bija trīs akas - dzirnavās, lopiem un dzeramā ūdens aka. Dzeramajam ūdenim nebija parastā lauku aka, kurā iekšā redz ūdeni, bet dziļš urbums ar bezgala dzidru un garšīgu ūdeni. Visās vietās, kur braucot ūdeni ņēmām, neviens nelikās tāds, ko gribētos dzert vēl un vēl. Tagad domāju cik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs – dažreiz pietiktu ar auksta dzidra ūdens krūzi.
Nakts pagāja bez starpgadījumiem, neviens mūs netraucēja. Ap pusnakti bija sadzirdama neliela lidmašīnu rūkoņa tālumā, neliela dunoņa bet tieša uzlidojuma nebija. No paša rīta tēvs, krusttēvs un vēl kāds devās izlūkot tuvāko apkārtni un meklēt ostu. Izdevās noskaidrot diezgan ātri, ka kuģis ostā ir, bēgļus uzņem un vakarā dosies jūrā. Par palīgiem pieteicās latviešu leģionāri, kas palīdzēs ar mantām un savāks mūsu pajūgus ar zirgiem. Nebija vajadzīgas ne atļaujas, ne citi pierādījumi kamdēļ gribam braukt. Diena aizgāja sagatavošanās darbos. Nebija nekādu daudzuma vai svara ierobežojumu līdzi ņemamām mantām, tikai svarīgs iesaiņojums, vēlams aizsietos maisos ar uzrakstītiem īpašnieku vārdiem un adresēm. Pie sevis varēšot paturēt tik, cik katrs var panest, pārējo jānodod novietošanai kuģa tilpnē. Izņemot zirgu barību un piederumus, nolēmām visu ņemt līdz. Lielākā mantu daļa jau bija maisos, nu atlika tikai mazliet pārkārtot, lai vērtīgākais un nepieciešamākais paliktu pie pašiem. Ar ķīmisko zīmuli rakstījām uz maisiem tēva vārdu, uzvārdu, bijušo dzīves vietas adresi. Tā katra ģimene sakārtoja un sašķiroja nododamās un pie sevis paturamās mantas. Vēl ieturējām pēdējo kopīgo maltīti, jūdzām zirgus un braucām uz ostu.
Bija 13. oktobris, no latviešu karavīriem uzzinājām, ka naktī krievi ieņēmuši Rīgu. Runāja, ka galvenie krievu gaisa spēki koncentrēti uz Rīgu un Liepājai neliela atelpa. Vai mums atkal ir palaimējies ?
Kuģis Lapland stāvēja pietauvots, tas man šķita ļoti liels, varbūt tāpēc, ka tādu redzēju pirmo reizi. Drūzmas nebija nekādas. Daudzi bēgļi jau bija uz kuģa. Mantu maisus sarunātie karavīri palīdzēja novietot uz platformām, tad tās ar kuģa celtni iecēla kuģī. Saimnieki pēdējo reizi noglāstīja atvadām savus zirgus un ar visu palikušo zirgu barību nodeva latviešu karavīriem. Paši ar mantām pa trapu kāpām uz svešo kuģi. Cilvēki visi bija uz klāja, to bija daudz, bet ne pārāk. Grūti skaitu noteikt. Mums nebija precīzs laiks zināms kad kuģis izies jūrā. Salikām mantas kaudzītē un vērojām cilvēkus uz kuģa un ar skatu pavadījām savus zirgu pajūgus, kas lēni attālinājās no ostas. Arī pēc mums vēl kādas ģimenes uzkāpa uz kuģa.
Pie brāļa pienāca pilnīgi svešs vīrietis no bēgļu vidus un jautāja, vai viņš nav Krūmiņš. Kad brālis to izbrīnīts apstiprināja, vīrietis paskaidroja, ka atpazinis pēc identiskā uzvalka. Tieši tāds uzvalks, no tāda paša auduma esot bijis Krūmiņam Apguldē un nu iedomājies, ka varētu būt brāļi. Paldies šādam nejaušam gadījumam, jo uzzinājām, ka gandrīz visi Apguldes Lauksaimniecības skolas vecākie puiši iestājušies leģionā un iespējams esot jau Vācijā. Arī mūsu Jānis bija starp viņiem.
19:00 ķuģis uzsāka gaitu. Visi piecēlās kājās un klusu kopkorī sāka dziedāt Dievs svētī Latviju.....Tad atkal stindzinošs klusums, kāda klusa nopūta un asara. Bija jau tumsa un braukuši kādu stundu, pār Liepāju uzšāvās raķetes, bet mēs bijām tumsas aizsegā un jūrā ar cerībām, ka mūs gaisa uzlidojums neskars. Jūra mierīga, kuģa šupošanos nemanījām.
14. oktobrī pl.10:00 no rīta pietauvojāmies visi dzīvi un veseli Dancigas ostā. Te viss rit organizēti. Pulcējamies turpat krasta laukumiņā un gaidām savas mantas.Tās tūdaļ ceļ ārā ar platformām un katrs mierīgi savāc savējās. Pat neticami šķiet, ka nevienam nekas nebija pazudis, izņemot mūsu bīdeļmiltu maisu, ko redzējām kā tas no platformas malas iekrīt ūdenī. Mums bija divi maisi, viens vēl paliek - arī par to esam priecīgi, bet visvairāk priecājamies, ka jūrā nebarojam mencas.
Var dabūt arī pa šķivim siltu, pašķidru viru. Turpat netālu ir vilciens, tas vedīs mūs uz zemes iekšīeni. Nekādus dokumentus nevienam neprasa un nekontrolē kurš iekāpis,kurš nē. Drīz dodamies preču vagonos uz rietumiem. Pirmā lielā pietura ir Poznaņa. To tik labi atceros, jo te palika krusttēvs ar savējiem un Emīls. Jau iepriekš minēju, ka krusttēva sieva bija vāciete, Poznaņā dzīvoja viņas brālis. Arī mums bija viņa adrese, lai vajadzības gadījumā caur viņu varētu sazināties. Mani vecāki un vecvecāki bija nolēmuši braukt tik tālu, cik vedīs. Mūsu pirmais galapunkts bija Parhima. Tur izsēdināja visus, kas pa ceļam nebija jau izkāpuši paši.Tūdaļ katrs pilngadīgais var apmainīt 2000 ostmarkas pret reichsmarkām, jo te nauda ir cita.
