Iepriekšējo rakstu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi12/701445
Lēmumu pieņēma, ka dosimies prom Kurzemes virzienā, jo palikšana mums tāpat nozīmēja drīzu ceļu uz Sibīriju. Norunājām satikties ārpus ciema uz ceļa apm.1.5 km attālumā pl 19:00 vakarā. Diena pagāja drudžainā steigā kārtojot un domājot ko ņemt līdzi. Drēbes jau sen mamma bija salikusi katram savā maisā. Nezinājām uz cik ilgu laiku aizbraucam, cerējām vēl atgriezties. Problēmas bija ar zirgiem. Mums vairs bija tikai divi zirgi, ar vecvecāku zirgu aizbrauca izlūkos un neatgriezās. Bija vēl viņu jaunais zirgs. Tēvs to jau bija mēģinājis divas reizes jūgt tukšos ratos, lai apmācītu un nu nolēma to darīt trešo reizi. Tā mums sanāca uz 9 cilvēkiem 3 zirgu pajūgi. Vienā pajūgā jābrauc vecmammai ar mazajām meitenēm, pārējiem jāiet kājām. Mantu sanāca daudz, jo katram zirgam līdzi ņēma pa auzu maisam un ratu apakšā nedaudz siena. Vēl trauki, katli, segas, drēbes un pārtika. Vecmamma cepa ļoti gardu saldskābmaizi un no tās jau veselu maisu ar sausiņiem bija piekaltējusi. Nu tā labi noderēs. Mājās palika tēva māsa ar vīru un apsolīja par lopiem parūpēties. Suņi palika piesieti, lai neskrien līdz.
Kā norunāts devāmies pa lauku ceļu uz norunāto satikšanās vietu.
Man toreiz bija 13 gadu un visi šie notikumi šķita gana interesanti. Vecāki bija vienkārši un nosvērti cilvēki, vaimanas vai citas emocijas prata savaldīt.Tikai daudz vēlāk spēju saprast, ko toreiz izjuta viņi, atstājot sūrā darbā krāto iedzīvi un mājas.
Jauno zirgu sekmīgi iejūdza, bet braucot to nevadīja ar grožiem, bet tēvs turēja pie galvas un gāja blakus.
Norunātajā laikā bijām visi ārpus ciema uz ceļa. Pavisam bija 6 pajūgi, bez 3 mūsējiem vēl bija pievienojies mācītājs Rauskiņš ar māti un mātes māsu. Viņam mantu pavisam maz, jo abas pavecās kundzītes nebija vairs kājāmgājējas un arī rati viņam tādi tikai godos braucami (par līnijdroškām saucām). Krusttēvam divi pajūgi un kopā pieci cilvēki: krusttēvs pats, sieva, meita Ērika un divi algotie strādnieki - brālis un māsa.
Tātad, kopā bijām pavisam 17 cilvēki. Lēni, nesteigdamies devāmies ceļā rietumu virzienā. Nebija tovakar nekādas bumbvedēju rūkoņas, ne apgaismes raķešu gaisā, laiks patīkami silts, bez vēja pūsmiņas - kā klusums pirms vētras. Ieturot nelielus atpūtas brīžus , kilometri dila zem mūsu kājām, mazās meitenes sen saldi gulēja un jaunais zirgs arī iemanījies iet taisni pajūgu rindā un neraustīties.
Mācītājam, kā jau draudzes ganam, daudzās mājās bija paziņas. Netālu no Laižuvas braucām garām šādām mājām. Mācītājs aizgāja izlūkot un drīz atgriezies paziņoja, ka jūtas noguris, vecās kundzītes arī sagurušas, tāpēc palikšot kādu dienu atpūsties. Arī mums jau bija vajadzīga atpūta, bet apzinājāmies, ka tik daudz pajūgu un cilvēku būs grūti mājās izvietot. Nedaudz tālāk arī atradām nobrauktuvi no ceļa un naktsmītnei noderīgu meža klajumiņu.
Mums bija ļoti svarīgi izjūgt un atpūtināt zirgus, arī paši bijām daudz kājām gājuši.
Pēc tik daudziem gadiem neatceros ne kā gulējām, ne ko ēdām. Neatceros vai rietumu virzienā naktī dzirdējām kādu dunoņu, vai redzējām ugunsgrēka atblāzmu - rīts gudrāks par vakaru, bet tas nākošajā daļā.
