http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-Latviesi-42/722907
Sējas iela ir pašā Rīgas malā, toreiz pie maz apdzīvota Mārupes pagasta robežas. Dzīve gandrīz kā laukos. Daudzi pilsētnieki turēja arī govis. Arī manam saimniekam bija neliela kūtiņa , dažas vistas un govs, ko saimniece vienmēr sauca par govīti. Dzīve ritēja savu gaitu, govīti veda katru dienu pilsētas izdalītos ganību laukos kopā ar citu apkārtējo saimnieku govīm, vakaros tā nāca mājās pie saimnieces sagādātā cienasta no pašu dārza. Slauca govīti saimniece pati. Piens bija labs un tam bija daudz kundes. Daļu ņēma turpat kaimiņi, bet daļu saimnieks noteiktās nedēļas dienās veda ar riteni uz pilsētu Agenskalna tirgus rajonā uz divām vietām. Tur pienu vienmēr piegādāja no rīta slaukuma un pavisam siltu un svaigu (Ledusskapju vēl nebija).
Te vienu dienu saimnieki saņem sēru vēsti par radinieka bērēm. Neatceros uz kurieni bija jābrauc, bet patālu. Man toreiz bija sesija jeb brīvas dienas. Saimniece zina, ka govi slaukt protu un abi ar saimnieku nolēmuši lūgt manu palīdzību.
Protams, ka tik labiem cilvēkiem atteikt nevaru. Vēl mājās dzīvo tikai vecā tantiņa. Lai man būtu 3 dienas drošāk, iesaka paaicināt padzīvot arī manu draugu, toreiz vēl studentu.
Galvenais visā šajā lietā - pilsētas klientiem laikā aizvest svaigu pienu, izstāsta cik un kādos traukos, adreses un kā atrast. Ar atrašanu man problēmu nebija, jo klienti izrādījās Mārupes ielā, netālu no manas iemīļotās ēdnīcas.
Veicu vēl kontrolslaukšanu un konstatēju, ka govīte mani klāt laiž - tātad, viss kārtībā.
Vēl saimnieki izdomā, ka govīti labāk arī ganos nesūtīt, jo kas zina, ko no tāda govslopa var sagaidīt - varbūt jaunai saimniecei neklausa un nevar mājās dabūt vai tml. Saimnieks sapļauj dārzā lielu zāles kaudzi, lai būtu ar ko barot.
Mans draugs ir atbraucis, ir piektdiena. Mazliet līņā lietus. Saimnieki ar Intiņu aizbrauc, mājās apsola būt svētdienas vakarā.
Man šodien jāizslauc govīte, jāpabaro, pienam pakaļ atnāks kaimiņi paši. Jāpabaro vēl vistas. Viss liekas tik vienkārši un saprotami.
Vakarpusē nesam sapļauto zāli. Tā salijusi slapja un mazliet iekšpusē silta. Man tas īsti nepatīk. Jautāju tantiņas domas, vai tādu var lopam dot. Viņa domā, ka var, ja saimnieks tā atstājis. Manam studentam šajā jomā nav nekādu zināšanu, jo dzimis Rīgā un ar laukiem nekādu tuvāku sakaru nav bijis.
Pabaroju govi, izslaucu, kaimiņi atnāk pēc piena un pasmaida, ka jauna saimniece esot. Nomazgāju piena traukus kā norādīts, vel ielūkojos kūtī - šķiet viss kārtībā un slēdzu kūti ciet.
No rīta nolemju vispirms govij nolikt zāli, jo vieglāk slaukt kamēr lops ēd. Pataustu zāli - tā karsta, satraukumā skrienu uz kūti. Govīti nepazīstu - tā piepūtusies kā bumba, skatās lielām acīm uz mani un žēli id. Nu viss jau skaidrs. Atceros no savām ganu gaitām- bija stingri pieteikts, ka slapjā laikā govis nedrīkst laist āboliņa laukam pat tuvumā, lai neieēd un neuzpūšas. Tajā zāles kaudzē arī bija āboliņš un jau nedaudz sakarsis. Izvedam govi ārā, mēģinām masēt, bet viņa tikai īd, vēders kāpj virs mugurkaula. Apspriežamies trijatā, ka jāmeklē vetārsts. Kur tādu atrast? Skrienu pie vieniem kaimiņiem, kam arī ir govs. Man izstāsta, ka viens vetārsts ir pie Liepājas ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Precīzu adresi nezinot, bet tur varot pajautāt kādam vietējam un katrs parādīšot. Nu uzdevums manam draugam.
Labi, ka ir saimnieka ritenis braucams. Mans students dodas vetārsta meklējumos.
Pēc stundas atgriežas ar vodkas pudeli. Vetārstu atradis mājās, visu izstāstījis , viņš arī licis nopirkt to pudeli, bet pats atbraukšot pēc apm. 2 stundām, jo vispirms jāapmeklē viens cits govslops.
Vetārsts atbrauc ar riteni kā solījis. Viņam gandrīz nav nekādu jautājumu, ieraugot govs barību. Nu par visiem turam govi, lai salietu viņai rīklē vodku un kaut kādus pulverus, izšķīdinātus ūdenī. Vetārsts domā, ka būšot labi, bet govi visu laiku lēni jāvadā, neļaut tai gulēt. Nezinu, vai viņa gribēja gulēt. Mēs visu dienu viņu saitē pa dārzu lēni vilkām un vazājām, jo staigāt viņa tiešām negribēja. Vakarpusē mēģināju slaukt, bet piena gandrīz nebija.
Tikai tagad atcerējos klientus, kam nav piegādāts piens. Nemitīgi govītei kļuva labāk, bet piena arī otrā dienā nebija. Ēst neko nedevām, bet dzert tīru ūdeni. Vēl aizbraucu ar riteni pie klientiem, atvainojos, ka nav atvests piens, jo govs slima - rezultātā tā bija mana vislielākā kļūda. Viņi vēl ilgi negribēja pirkt šīs govs pienu, kamēr izdevās saimniekam viņus pārliecināt, ka šī slimība nav bīstama.
Līdz vakaram, kad atgriezās saimnieki, govīte jau bija atguvusi gandrīz visas iepriekšējās formas, bet pienu deva maz vēl dažas dienas. Mani nevainoja, bet pati jutos ļoti draņķīgi.
Saimnieks visu vainu ņēma uz sevi par kaudzē sakrauto svaigo mitro zāli.
