http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-35/719375
Par vecāku ceļojumu uz Sibīriju un piedzīvojumiem tur arī varu aprakstīt tikai viņu stāstīto. Jāpiebilst, ka joprojām apbrīnoju savus vecākus, jo šie stāsti bija vienmēr ar humora pieskaņu pat manā izpratnē par šausmīgām lietām. Viņi katrā sliktajā prata saskatīt arī kaut kripatiņu labā. Tas nebūs nekāds žēlabu stāsts, kādi daudz dzirdēti un lasīti.
Žēl. ka neesmu šos stāstījumus pierakstījusi toreiz, jo daudz kas arī man aizmirsies. Rakstīšu to, kas palicis atmiņā visspilgtāk.
Visas trīs ģimenes braukušas vienā vagonā. Vagona durvis pirmoreiz atvērtas, lai braucējus izlaistu ārā tikai kaut kur pie Urāliem pēc nedēļas brauciena. Līdz tam tās tikai pavēra, lai iedotu karstu ūdeni un dažreiz arī ko ēdamu.Tualetes vietā pāris skārda spaiņu. Gulēšanai koka nāras. Tā kā ēduši un dzēruši maz, arī tualete nav bijusi daudz vajadzīga. Vēlāk katru dienu durvis atvērtas vietās, kur atļāva arī izmantot tualetes brīvā dabā. Te bijis pirmais secinājums, ka mūsējie jau te bijuši un vizitkartes atstājuši uz katra soļa. Tā braukuši vilcienā līdz Krasnojarskai, tad uz ziemeļiem līdz rajona centram Tjuhtetai. Te sagaidījuši tie, kam deportētie jāuzņem. Mūsu trīs ģimenes uz vienu vietu pa bezceļu, ragavās ar kāpurķēžu traktoriem priekšā apm. 40 km taigā līdz Bogatolkas sādžai .
Izvietoja pie kolhoza vietējiem iedzīvitājiem. Manējos pie vienas krievu ģimenes kopīgā istabā. Gandrīz visas mājas nelielas koka guļbūves , spraugas aizdrīvētas ar sūnām. Apkurei lielā krievu krāsns, kur gatavoja visu ēdienu un uz tās arī gulēja. Brīnumainā kārtā vietējie iedzīvotāji atbraucējus uzņēmuši diezgan laipni, nav tos uzskatījuši ne par fašistiem, ne valsts un tautas nodevējiem. Izrādās kā lielākā kolhoznieku daļa te ir kādreiz Krievijā represēto iedzīvotāju pēcteči. Vēl bijuši vācieši- pēdējā pasaules kara gūstekņi, kas te nometināti arī bez tiesībām aizbraukt. Daudzi jau paspējuši ar vietējām krievietēm apprecēties. Arī vietējais feldšeris vācietis- bija gūsteknis, kurš mammas paaugstināto asinsspiedienu ārstējis ar asins nolaišanu, jo medikamentu faktiski viņam nav bijis nekādu.
Bija pavasaris un kaut kāda zemīte arī tika no kolhoza iedalīta lietošanai, tās tur netrūka. Zemi tur neviens nemēsloja, jo tā tāpat bija ļoti auglīga. Kūtsmēsli netika lietoti, jo to nemaz nebija- govis nestāvēja kūtīs, bet ari 40 gr salā zem klajas debess un nepiesietas. Maniem vecākiem tas licies pavisam divaini un savai pirmajai gotiņai Sibīrijā saslējuši no guļbaļķiem kūtiņu un nāca vilties, jo tā bargajā salā nederēja Sals ir tik liels, ka jebkura kūts bez apkures izsalst un lopam elpojot, mitrā izelpa uzreiz sasalst, lopiņi līdz ar sienām apsarmo un apledo. Kolhoza govīm vasarās sagādāja daudz siena, sakrāva to lielās stirpās un pie tām lopiņi pārziemoja ēdot un guļot turpat. Šādas lopu mītnes apsargāja visu diennakti no lāčiem, kas te mīlēja it bieži paviesoties.
Arī tur Sibīrijā visam pamatā tomēr bija sūrs un grūts darbs bez brīvdienām. Zemīte bija jāapstrādā ar rokām, t.i., ar lāpstu un kapli.
Reizi mēnesī bija jāatzīmējas komandatūrā, nedrīkstēja no sādžas iziet, ja tas nebija saistīts ar darbu.
Faktiski bada problēmu nebija. Jau pirmajā gadā kolhozs katrai ģimenei piešķīra vienu sivēnu un vienu govi, kas, protams, bija jāatstrādā un jāatmaksā. Pēc gada jau bija teliņš, ko varēja izaudzināt par jaunu govi vai nokaut gaļā.
Visi darba spējīgie strādāja kolhozā, jo tad kolhozi jau bija visā Krievijā.
Sievietes pārsvarā strādāja lopkopībā, palīgdarbos, vīrieši smagākos lauku darbos, bet ziemā vīrieši brauca arī meža darbos taigā.
Parasti sniegs uzkrita oktobrī, bet nokusa tikai marta beigās. Atkušņu nebija, arī garu lietus periodu ne. Liela nēertība bija moskitu bari, kas īsajās un karstajās vasarās bija neciešami - drīkstēja staigāt tikai ar sejas maskām un slēgtos apģērbos, zābakos.
nezināju!