http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-47/729203
Par vecāku piedzivojumiem Sibīrijā atkal varu atstāstīt kādas epizodes no viņu stāstītā.
Grūtāki bijuši pirmie gadi, jo mammai ar veselību problēmas bija lielas. Faktiski viņa pārvietojās ar grūtībām. Atlaides darbā veselības stāvokļa dēļ nekādas. Mamma pirmo gadu strādāja par naktssargu lopiem. Naktssarga profesijā tajos laikos bija ļoti populāra arī pie mums, jo visu neapsargāto zaga. Sibīrijā sargāja lopus galvenokārt no lāčiem, sevišķi ziemā. Dežūrēja vienlaikus vairāki cilvēki un kādam bijis arī ierocis. Aukstajā ziemas salā sargam deva garu aitādas kažoku līdz zemei , ar augstu apkakli, vai kapuci. Kažoks saucās tulup. Vienu tādu bija arī lidzi atveduši. Atpakaļceļā no Sibīrijas pēc 9 gadiem, braucot ziemā tas labi noderēja, jo līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai tāls ceļš ar traktoru vilktās ragavās.
Otrā ziema mammai bija visgrūtākā, jo viņu norīkoja kurināt graudu kalti.
Vasaras tur īsas, bet diezgan karstas un vasaras labības augus kolhozā paguva izaudzēt, bet graudus kaltēja. Pie kaltes kurināšanas strādāja sievietes, katrā maiņā divas. Mammas pāriniece bija vietējā krieviete. Malka kurināšanai nebija sagādāta vasarā, bet to pieveda tikai tad, kad jau jākurina. To nevarēja par malku saukt - ziemā tie bija ar traktoru pievesti sniegaini baļķi no taigas. Maiņas laikā ar parasto divroku zāģi divatā šos baļķus zāgēja, ar cirvi skaldīja un ar šādu mitru malku bija jākurina kaltes krāsns un jāuztur visu dežūras laiku noteikta temperatūra.
Sevišķi nakts maiņā, pustumsā un salā tas bija elles darbs.
Lai kaut cik atvieglotu nakts darbu, mamma pierunājusi savu pārinieci atnākt brīvajā laikā dienas gaismā un sagatavot malku iepriekš, lai nobirst kaut sniegs un mazliet arī pažūst. Sibīrijā gaiss ir ļoti sauss un mīnus 40 grādu salu viņi izjūt kā pie mums 20-25 grādus.
Kādu laiciņu tas izdevās un naktīs varēja arī pa stundiņai siltumā atvilkt elpu.
Viss izmainījās, kad par šo faktu uzzināja priekšsēdētājs. Nepietika ar to, ka aizliedza nākt savā brīvajā laikā gatavot malku, bet kolhoza sapulcē sekoja rājiens un sabiedrisks nopēlums par padomju darba sabotāžu.
Tēvs sākumā strādāja visādus gadījuma un palīgdarbus. Kolhozam bija arī vecas dzirnavas, kas jau kara laikā pārstājušas darboties. Neviens pat vairs nezināja kāpēc tās nedarbojas.
Tēvam ši dzirnavu būšana ir sirdslieta, ar brigadiera atļauju papētījis to stāvokli un konstatējis, ka ar vietējās mašīnu - traktoru stacijas resursiem tās varētu iedarbināt. Tā arī noticis. Jaunā maluma miltus jau kolhoznieki bija saņēmuši kā samaksu par nostrādātām darbadienām un par ļoti labiem atzinuši. Tajā pašā sapulcē, kad mammu nosauca par sabotažņicu, tēvu nosauca par kolhoza lučšij čelovek.
Esmu tam lieciniece, ka milti bija labi, jo drīz saņēmu no Sibīrijas pirmo sūtījumu ar medus cepumiem no jaunā maluma miltiem.
un man nav žēl....... 