7

 279  5

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi41/722585

Mazliet pastāstīšu par to laiku privātmāju īpašnieku pašaizsardzību . Sīko zagļu pēckara periodā netrūka. Zaga visu, kas nebija apsargāts.

Lai savu īpašumu pasargātu no nelūgtiem viesiem, uz nakti, iestājoties tumsai, pieslēdza paštaisītu signalizāciju. Tā bija diezgan vienkārša - ap māju pa dārza perimetru izvilka vadu apm. cilvēka ceļu augstumā. Vads sastāvēja no posmiem , ko saāķēja pie koka stabiņiem un veidoja noslēgtu ķēdi, kurā bija ieslēgts līdzstrāvas avots ( akumulātors vai baterijas) un relejs. Ja ķēde bija noslēgta, relejam bija jābūt pievilktā stāvoklī un nekas nenotika. Ja nāca zaglis, viņš tumsā vadu neredzēja un noteikti attiecīgo posmu pārrāva (vada galam bija jāizlec no posma stiprinājuma). Relejs atlaidās un saslēdza kontaktu parastajā apgaismes 220 V maiņstrāvas ķēdē, kur bija ieslēgts spēcīgs elektriskais zvans un jaudīga apgaismošanas lampa. Viss tika izgaismots un troksnis liels, dzird arī tuvākie kaimiņi un ar rungām dodas palīgā (tāda vienošanās starp kaimiņiem bija).

Man vienreiz gadījās piedzīvot viltus trauksmi kādā vējāinā un lietainā laikā, kad viens posms signalizācijas ķēdē bija pārtrūcis, iespējams kāds kaķis pārrāvis. Turpmāk ļoti sliktos laika apstākļos signalizāciju neslēdza.

Ikdienā, kad es jau biju sagaidīta, saimnieks saāķēja ķēdes posmu pāri celiņam uz ieejas durvīm un ar slēdzi ieslēdza zvana un apgaismes ķēdi. Ar šo slēdzi varēja noraidīt arī pāris īslaicīgu zvanu, tā pasakot kaimiņiem, ka trauksme nav īsta.

Tehnikumā viss rit kā ieplānots. Pasniedzēji prasīgi, bet labi un patīkami. Ar vairākiem no viņiem vēl bija patīkama atkalsatikšanās jau mācoties augstskolā . Pirmo sesiju izdevās nokārtot teicami un saņemt paaugstināto stipendiju.

Ir tāds teiciens, ka nelaime nenāk viena. Tagad zinu, ka arī laime nenāk viena. Ar PSRS Sakaru ministrijas lēmumu sakarā ar speciālistu trūkumu radio specialitātē, visiem radio specialitātes studentiem paaugsstina stipendijas par 40% ar atpakaļejošu datumu. Nav jāstāsta par maniem priekiem. 1952.g. februāra sākumā saņemu krietnu naudas žūksni. Nekavējoties nopērku ziemas mēteli, ko sen jau biju noskatījusi, bet līdz šim naudas nepietika. Tas bija no bieza melna šineļu auduma. Tāda auduma formas mēteļos staigāja toreizējie Darba rezervju skolu audzēkņi, nekādi vēji šim audumam cauri nepūta. Mans mētelis bija ar tiem laikiem modernu griezumu un ar vatalīnu siltināts, loti izturīgs. To valkāju vēlāk arī darbā un augstskolā, papildinot ar uzliekamu cigeikas apkakli. Nopirku toreiz arī ziemas zābakus.

Lai gan saimnieki Sējas ielā pret mani bija ļoti labi, sāku meklēt kādu gultas vietu tuvāk tehnikumam. Neko nevarēju piemērotu atrast un nodzīvoju vēl te līdz vasarai . Viens stāsta vērts notikums man vēl atgadījās tepat, bet nu ar saimnieku govi.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-Latviesi43/722919

Komentāri 7

0/2000

  

 2  0 atbildēt

  

 2  0 atbildēt

drošība pirmajā vietā. man arī mājā ir signalizācija - centrāle, kustību sensori, dūmu sensori. relatīvi mierīgi atstāju māju.

 0  0 atbildēt