Viena lieliska sezona ir aizvadīta kopš grāmatas iznākšanas un arī šī sezona var būt tikpat lieliska, ja ņem un sāk lasīt Josefa Škvorecka „Lielisko sezonu” (viņam arīdzan pieder mūslaiku Fausts – „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, kurš iznāca jau 2014. gadā). Starp citu, apgāda Mansards mājaslapā martā šai grāmatai ir laba atlaide. Grūti pat iedomāties vēl pavasarīgāku grāmatu par šo. Protams, ja par to sāk domāt, tad visu ko var sameklēt, bet es pats to izlasīju tieši tagad, kad dienas kļuva aizvien gaišākas un gaisa temperatūra – aizvien siltāka.
Tomēr grāmatā galvenā varoņa Danija Smiržicka lieliskā sezona sākas ziemā. Un pirms es sāku to lasīt, man nebija ne jausmas, ka grāmata būs par tādu brunču mednieku. Uzreiz sasmējos un iedomājos par savu draugu Kasparu, kurš ir tieši tāds pats, kāds „Lieliskajā sezonā” ir Danijs. Viņš grib visas un mīl visas. Bet, ja Danijs vismaz pacenšas ar vārdiem tikt pie kārotā „kumosa”, tad Kaspars, cik man zināms, izmanto tikai vienu parastu teikumu un tas bieži vien pat nostrādā. Tas, protams, liek padomāt – vai nu mūsdienās meitenes ir daudz izmisušākas pēc vīrieša klātbūtnes savā dzīvē, vai arī dumjākas. Par to lai spriež pašas meitenes. Protams, ne visas divdesmit trīs Danija meitenes (cik no viņām tiek atspoguļotas grāmatā) bija pietiekami gudras, lai atvairītu šo meiteņu mīlošo zēnu, bet viņu atvairīt, šķiet, bija daudz grūtāk... („Meitenēm ir tiesības atraidīt. Bet tik un tā viņas rīkojas neglīti. It īpaši tad, ja viņas tā nedara konsekventi.” )
---
Viss sākas ar Irēnu, kuru Danijs uzlūko baseina pretējā pusē. Viņam rādās, ka Irēna ir sastrīdējusies ar Zdaņeku, tāpēc viņš sagaida Irēnu un piesakās viņu pavadīt mājup. Protams, Danijs sarunu sāk ar pielīšanu, saka „Tu esi skaista, Irēn!” un tādā garā, bet Irēna nav uz muti kritusi un uzreiz jautā, ko viņš no viņas grib, ja reiz tā ir sācis runāt. Danijs nesaprot par ko ir runa, bet Irēna zina gan, ka runa ir par „došanu”. Pēc garas tielēšanās viņi tomēr sarunā tikšanos pie Irēnas mājās. Atvadījies, Danijs dodas mājās un satiek Mariju. Un atkārtoti sākas viss no sākuma... „Es allaž domāju tikai par tevi,” viņš pavēsta. Un arī Marija iekrīt uz Danija pasaciņām.
„Vai tas var būt – tik liela veiksme? Vai cilvēks var būt iemīlējies divās meitenēs reizē? Laikam jau var, es nodomāju. Droši vien, ka var, ja es to nule izjutu uz savas ādas. Un tas nebija peļami.”
Kad Danijs ierodas pie Irēnas, viņš raugās „uz viņas kustīgo dibentiņu kā hipnotizēts.” Protams, diviem vien dzīvoklī atrasties ir tīkami un Danijs uzreiz ķeras pie lietas, tomēr Irēna neļaujas. Bet ar tādu izsmalcinātību komentāru bārstīšanā un lieka gvelšanā var panākt daudz un Danijs tiek pie Irēnas miesas, tomēr nelaikā mājās pārrodas tēvs, kuru, kā rādās, kāds ir informējis. Un šis kāds ir Marija, kura caur logu visu ir redzējusi...
---
Nākamā nodaļa ir īsts paraugdemonstrējums tam, kā tikt galā ar brunču mednieku, jo „mīlestībā pietiekami laba ir tikai absolūtā taisnība.” Un, lai cik vienkārši autors pasniedz šīs dzīves nianses, tās ir baudāmas kā vissulīgākais auglis. Un ne par velti grāmatas apakšvirsraksts ir „teksts par dzīves vissvarīgākajām lietām.” Bet bez visas tās uzdzīves ar meitenēm, romānā skan skumjš džezs, jo romāna darbība norisinās Polijā ap 1941. gadu. Viss tiek cenzēts, nekas nav ļauts. Tikai caur jauniešu sajūtām vēl var nojaust bērnības vieglprātību, kurai līdzīgu piedzīvoja 80tajos dzimušie latvieši, jo 90to gadu sākums (ar dažiem izņēmumiem) tikai jaunajiem bija skaists laiks, jo zāle bija zaļāka un viss pārējais arīdzan. Aina, kādu saskatīju „Lieliskajā sezonā” man atgādināja tieši šos laikus, manu bērnību.
„Kad nokļuvu pie mājas, sāka līt. Man bija vienalga. Mani bija pārņēmušas skumjas, un līdzko sāka pilēt lāses no melnajām debesīm, man piepeši kļuva pavisam skumīgi.”
---
Tā kā es vairs nemāku īsi izteikties un burties cauri visam grāmatas saturam nav vajadzības (ne tāpēc, ka to negribētu, bet gan tāpēc, ka tā būs liela priekšā teikšana), es apstāšos pie tā, ko esmu jau pateicis. Protams, vēlāk Danijs atkārtoti sakāro Irēnu, neliekas mierā arī ar citām meitenēm, paralēli tiek vērptas arī savstarpējas intrigas („skuķi ir maukas” ), viņš paspēj ieķerties arī Irēnas māsā, ar kuru gandrīz pat tiek pie pirmā dzimumakta, bet tā laika cilvēki (arī mūsdienu) ir lieli stukačas un... Jā, romāns ir svēts... un ne tikai tāpēc, ka ticība Dievam tajā ir visa pamats. „Dievs Tas Kungs man sūta šo jauno, meitenīgo skuķi tieši skavās.” Lasīšanas laikā es reti spēju nesmaidīt, jo notikumu gaita un rīcības ir smaida pārpilnas. Romāns, protams, nav kā TR Notāra „Belašs”, bet smaidīt tas liek nepārtraukti. Īsts pavasara vēstnesis. Lieliska sezona.
„Maigas mīlestības vilnis uzšalca manas dvēseles visattālākajās porās. Es gandrīz piemirsu, cik dievbijīga viņa ir. Kopā ar viņu jau to arī varēja viegli piemirst.”
