Man kauns, bet labi ka tas nav noticis ar mani. Kāpēc kauns? Jo man jāstāsta, kas notika ar to cilvēku. Un kā es to zinu? Es viņam atrados blakus. Atbildēju uz taviem jautājumiem? SĀKAM!
Tātad, viss norisinājās veikalā. Ooo, veikalā? NU, patiesībā tādā veikalā, kuru neapmeklē vairums cilvēku. To pat nevar nosaukt par veikalu, bet pieņemsim ka tā ir. Es biju pie mazas daļiņas saimniecības precēm (nezinu kā es tur iemaldījos) un meklēju ZIEPES. Man blakus pienāca kāds apaļīgs, teiksim tusnīgs cilvēks, kurš visulaiku elsa un pūta un elsa un pūta... Man tas sāka apninikt, es to neizrādīju, bet vienkārši pagāju malā aplūkot ziepju iepakojumu. Kā tas gadījās, kā ne, es viņam nostājos tieši aiz muguras (nejauši) un vienkārši tur stāvēju un lasīju. Labi, ka sānos bija logs no kura nāca gaisma, savādāk es nebūtu iz... Karoče nav svarīgi. Bija pārāk tumšs lai es vienkārši tāpat izlasītu. Es novirzījos no tēmas, ejam atpakaļ. Tas cilvēks kurš man sāvēja priekšā uz brīdi aizturēja elpu, un, un, uzminiet kas notikaa... Jā, viņš nopurkšķināja, jeb nolaida gāzes, jeb nopirdās. Un nevis tā, tā, pamazam, bet tā, ka to dzirdēja viss veikals. Nu labi, veikalā biju es, pārdevēja un pirdējs. Es ļoooti nobijos, iedomājieties, no PIRDIENA! Tas skanēja tā, it kā kāds sāktu šaut, un pa nopietno! Ja jums liekas, ka es jokoju, tad nostājieties aizmugurē kādam tako rijošam tusnītim un paprasat, lai viņš nopiržas. Nu labi, tad es pagāju uz sāniem, un tas cilvēks uz mani paskatās tā, it kā es būtu kaut kāds klauns. Viņš smaida, un sāk smieties pa visu ģīmi. Man gan tas nelikās smieklīgi, viņš jau tur aizmugurē nestāvēja, viņu neaizpūta (ja kas, mani arī) pa gaisu. Pat neatvainojās! Es nesaprašanā aizgāju nenopirkusi ziepes, un visu vakaru domāju par to, kas tik no tā pirdiena sastāvēja. Un kā domajat jūs? 
Un varbūt arī tāpēc man vienalga ko Tu te lej!!!
