Meklējot nākamo grāmatu no Zvaigznes ABC repertuāra, es „drīzumā” sadaļā uzgāju „Lasītājs vilcienā 6.27”, kuru uzreiz arī ņēmos apskatīt tuvāk. Jau tas, ka grāmata ir tulkota no franču valodas, bija liels pluss. Palasījis anotāciju, zināju, ka tas ir tieši tas, ko palūgt apgāda pārstāvei Egitai. Savā FB profilā viņa jau bija paspējusi grāmatu paslavēt, tāpēc nevarēju vien sagaidīt to dienu, kad tā būs pieejama arī citiem mirstīgajiem. Šajā gaidīšanas laikā es uzgāju „Lasītājs vilcienā 6.27” vācu versijas fragmentu un palasīju pirmās dažas lapaspuses, lai saprastu, ka tas tiešām ir tas, ko es no tiesas gribu.
Piektdien no paša rīta saņēmu Egitas vēstuli, ka grāmata mani gaida lejā pie apsarga. Visu darbadienu to vien darīju, kā gaidīju, kad tikšu tai pakaļ. Brīdī, kad manās rokās jau bija nonākusi grāmata „Lasītājs vilcienā 6.27”, es smaidīju laimes pilnu smaidu. Uzreiz arī iesāku grāmatu lasīt, lai gan tovakar bija jādodas uz teātri. Lasīju to turpceļā, lasīju pirms izrādes un arī starpbrīdī neatrāvu acis no šīs jaukās grāmatas. Nākamajā dienā jau biju to piebeidzis un ar prieku noliku to plauktā.
---
Grāmata sākas ar žēlumu pilniem teikumiem par to, kādu vārdu galvenajam varonim ir iedevuši viņi vecāki. Belnēns Velomts ir 36 gadus vecs vīrietis, kurš strādā papīru un atkritumu pārstrādes rūpnīcā. Viņam ne īpaši patīk šis darbs, kurā viņa kolēģis reiz zaudēja abas kājas. Grāmatas autors Žans Pols Didjēlorāns neko neatstāj noslēpumā un spilgti apraksta pilnīgi visu, kas saistīts ar šo galvenā varoņa tik nīsto darbu.
„Priekšnieka diena vienmēr sākās ar riešanu uz pirmo, kas patrāpījās viņa balss sasniedzamības robežās, it kā niknumam, kas bija sakrājies pa nakti, par katru cenu vajadzētu tikt laukā no mutes, pirms tas viņu nosmacē. Bieži vien pirmais bija Belnēns.”
Mani vienmēr bija interesējis process, kādā tiek pārstrādāts papīrs un tāpēc šī grāmata bija kā rokasgrāmata, lai es kā lasītājs par to uzzinātu pilnīgi visu, kas vajadzīgs. Bet ne to vien autors apraksta ar patiesu aizrautību, jo grāmata „Lasītājs vilcienā 6.27” viscaur ir tieša un labi uztverama.
---
Sākumā man likās, ka grāmata būs tieši saistīta ar lasīšanu rīta vilcienā, ka tajā nebūs daudz vairāk par to, ja neskaita anotācijā minēto faktu, ka viņš reiz atradīs jaukās Žilī dienasgrāmatu, ar ko „sāksies viņa patiesais ceļojums”. Jā, Belnēns bija iemācījies būt neredzams un katru rītu vilcienā lasīja lapaspuses, kuras bija paglābis no iznīcības. „Visiem pasažieriem, kas atradās vagonā, viņš bija lasītājs, tas dīvainais tips, kurš katru nedēļas dienu skaļā un skaidrā balsī lasīja no portfeļa izvilktās lappuses. Tie bija savstarpēji nesaistīti grāmatu fragmenti.” Mājupceļā viņš nelasīja. Kādu dienu viņš tiek uzaicināts lasīt arī veco ļaužu pansionātā. Vēlāk tur savus pantus lasa arī viņa draugs. Un atmosfēra, kāda tur valda lasījumu laikā, ir īsa komēdija un ļauj no sirds izsmieties.
Paralēli tam, stāsts ir par to, kā Belnēns palīdz abu kāju zaudējušajam draugam savas kājas „atgūt”. Bet ko tādu ir jāizlasa pašam, lai saprastu, kas ar to ir domāts. Un tad notiek jau minētais – Belnēns atrod zibatmiņu, kurā ir kādas jaunas (28 gadi) sievietes dienasgrāmata. Viņš ar to ir tik apburts, ka turpmāk lasa vairs tikai to vien. viņa draugs piesakās palīdzēt atrast šo meiteni, jo pēc izlasītā ir saprotams, ka viņa strādā kādā lielveikalā par apkopēju sabiedriskajā tualetē. Grāmatas lasītājs tiek iepazīstināts ar vairākiem šīs meitenes rakstītajiem failiem, līdz beigās Belnēns viņu atrod. Un tālākais jau ir kā pasakā... Skaistā, protams.
„Žilī nebija skaista, viņa bija brīnišķīga!”
---
Es nezinu, kā ir ar oriģinālu, bet vācu versijā pamanīju, ka grāmatas lappuses, kuras Belnēns vilcienā lasa, ir kā no īstām grāmatām izrautas. Pat lappušu numerācija dažām no tām ir atstāta. Iedomājos, ka arī latviski izdotajā grāmata būs tāpat, taču nav. Tomēr tas mani īpaši neskumdina, jo grāmata tiešām ir ļoti skaista. Kad to izlasīju, mani pārņēma līdzīgas sajūtas, kā tad, kad izlasīju Alesandro Bariko grāmatu „Misters Gvins”. Tajā netrūkst pilnīgi nekā. Stāsts ir ļoti oriģināls un dzīvs. Aprakstītais liek izdzīvot varoņu dzīves kā reāli esošas. Dažbrīd pat likās, ka pazīstu šos varoņus un tie ir mani draugi un paziņas. Grāmata ir piesātināta ar dažādiem sižetiem, kuri galu galā izveido šo stāstu tādu, kāds tas ir.
