Ja teiktu, ka 2016. gadā izdotajai Patrika Modiano grāmatai „Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” esmu pagājis garām kādas 100 reizes, nebūtu melots. Jāsaka arī, ka reti kuru grāmatu tik bieži esmu uzlūkojis, pašķirstījis, bet beigās tā arī nenopircis. Taču pirms divām dienām Valmierā es to tomēr iegādājos. Nezinu, varbūt iepriekš biju izlasījis vien kādu rindkopu grāmatas iekšpusē, varbūt palasījis dažus teikumus romāna sākumā vai ne līdz galam izlasījis visu 4. vāka aprakstu. Nezinu, kas bija tas, kas visu šo laiku mani atturēja no šīs grāmatas iegādes, taču šoreiz tieši 4. vāra informācija mani ieinteresēja un es to nopirku. Un tanī pašā dienā, neskatoties uz to, ka man līdz jūlija sākumam jāizlasa kaudze citu grāmatu, es aizrautīgi to sāku lasīt un vakar jau piebeidzu.
Bet uzrakstīt par „Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē” es izdomāju vien brīdī, kad lasīju grāmatas beidzamās lapaspuses. Nu tā pavisam mazliet, īsti pat neaizskarot būtiskākās romāna satura iezīmes un tēlus. Šoreiz gribēju uzrakstīt tikai par sajūtām, kas saistās ar šo grāmatu...
---
Ziniet, grāmatas aizmugurējais vāks vēsta par rakstnieku, kurš „apzināti izvēlējies noslēgtu un vientulīgu dzīvi tālu prom no Parīzes kņadas. Viņš reti iziet no mājas un reti kādu sastop; viņš vada savrupu dzīvi, ko pats sev radījis.” Izlasot vien šos divus teikumus, es nekavējoties iemīlējos šajā zaļajos vākos ietērptajā grāmatā, kurai tik bieži biju atteicis vietu savā grāmatplauktā. Taču es izlasīju arī tālāko tekstu, kurš ziņoja, ka „kādā karstā septembra pēcpusdienā viņa mieru izjauc satraucošs telefona zvans.” Zvanītājs bija kāds svešinieks, kurš atradis rakstnieka adrešu grāmatiņu. Bla-bla-bla, un viss jaukais līdz ar šo tiek izjaukts, jo rakstniekam ir jāpamet māja.
„Cik dīvaina iedoma, šī tikšanās ar svešu cilvēku, kad viņš jau veselus trīs mēnešus nevienu nebija redzējis un tāpēc nejutās sliktāk... Gluži otrādi. Šajā vientulībā viņš vēl nekad nebija juties tik viegli, piedzīvojot savādus eksaltācijas brīžus rītos un vakaros, it kā viss vēl būtu iespējams un, kā vēstīja vecas filmas nosaukums, piedzīvojums gaidītu tepat aiz stūra... Vēl nekad, pat savas jaunības vasarās, dzīve viņam nebija likusies tik atbrīvota no smaguma sajūtas kā kopš šīs vasaras sākuma. Bet vasarā viss ir netverams – „metafizisks” gadalaiks, reiz bija teicis viņa filozofijas pasniedzējs...”
Un par to arī gribēju uzrakstīt. Par to, cik ļoti spilgti biju iztēlojies šīs vientulīgās „tālu prom no Parīzes kņadas” ainas, ka man neko citu vairs nevajadzēja. Biju mierā ar to vien, un es gribēju romānu tikai par šo noslēgtību. Labi, arī tālākais jau nebija nemaz tik slikts scenārijs, tomēr cerēju, ka tas sāksies mazliet vēlāk. Taču es vīlos, jo zvans atskanēja jau grāmatas pašā pirmajā lapaspusē. (SASODĪTS!) Un galu galā lasītājam no šīs rakstnieka noslēgtības tiek visai maz. Un lasītājs par to tik skaistos toņos pat neiedomātos, ja neizlasītu grāmatas anotāciju. Arī to, ka adrešu grāmatiņu pazaudējušais tips ir rakstnieks, grāmatas autors atklāj vien tā „starp citu”.
Un pēc tam, kad notiek šī tikšanās, kuras laikā minētais rakstnieks atgūst savu adrešu grāmatiņu un tiek iztaujāts par kādas personas vārdu tajā, seko ļoti liels bardaks. Tāda nebeidzama lēkāšana šurpu turpu, kur pagātne jaucas ar tagadni un pazūd laika ritējums un jebkāda loģika, lai gan pašos pirmsākumos šīs varēja būt ļoti skaists un baudāms romāns...
