Pēc garajām brīvdienām un neparedzētajā likstām ar mašīnu, turpināju pavadīt vakarus un naktis kopā ar Kristiānu. Tiesa, pēdējās dienas bija pavadītas diezgan vienmuļi. Jau kādu laiku katru vakaru satikāmies uz vakariņām un bez īpašas vienošanās vienkārši devāmies pie manis. Nonākot mājās, Kristiāna parasti iekārtojās savā iemīļotajā dīvāna galā un sāka pētīt jaunumus telefonā. Viņa ļoti nopietni uztver savu Instagram aplikācijas kontu. Katru dienu tiek radīta kāda bilde un nemitīgi kontrolēta komentāru sekcija. Es šo laiku izmantoju, lai strādātu pie datora vai skatoties kādu filmu. Tā šobrīd vakari sāk palikt kā rutīna un sākam ar vien mazāk viens otram pievērst pienācīgu uzmanību.
No savas puses es visu laiku centos piedāvāt kādas interesantas aktivitātes. Kad aicināju uz kino, tad Kristiāna piedāvāja labāk mājās filmu vakaru. Kad piedāvāju pabraukāties ar kvadricikliem, tad viņa atbildēja, ka mani piedāvājumi ir bīstami dzīvībai. Joprojām esot labāk palikt mājās. Manā skapī jau parādījies plaukts tikai ar Kristiānas mantām. Pārējās stāvēja izmētātas pa manu dzīvoklī - uz krēsla, uz dīvāna, kurpes priekštelpā, un sīkumi uz virtuves galda. Nemaz nerunāsim par vannas istabu. Tur manas mantas jau kādu laiku ir mazākumā. Kā jau visām meitenēm, lai no rīta sataisītos ir nepieciešama kaudze kosmētikas, dažādu krēmu, šķidrumu un citi rīki. Dažiem no tiem pat nezinu pielietojumu. Redzu tikai to, ka mana izlietne un skapīši vannas istabā ir nosēti ar dažādiem skaistumkopšanas piederumiem. Viss šis, protams, parādījies bez manas piekrišanas vai konsultējoties ar mani par izvietošanu.
Vēl viena man neparedzēta lieta ir mūsu komunikācijas straujā izmaiņa. Vēl nesen mūsu īsziņas bija rotaļīgas, pilnas ar jokiem un jaukiem komplimentiem. Šobrīd saņemu aptuveni 50 tekstus dienā. Pārsvarā visi ir ļoti standartizēti. Ap pusdienas laiku saņemu “Hei! Kā iet mīļumam?”. Pēcpusdienā saņemu aptuveni trīs dažādus “Grūta diena, gaidu, kad tiksimies”. Tad pirms tiekamies vakarpusē (parasti atbraucu Kristiānai pakaļ pēc darba) ļoti precīzi īsziņās izrunājam, kur dosimies un kā pavadīsim laiku “Ko darīsim?...Gribu kaut kur garšīgi paēst. Kādu restorānu piedāvā?... Ko tur var paēst?.... Lai turp dotos, man jāpārģērbjas.”. Neiebilstu pret šādu komunikāciju, bet katru reizi runājam tieši to pašu. Un labāk nenonākt situācijā, kad neatbildi Kristiānai vairāk kā 30 minūtes. Tad saņemu veselu kaudzi atgādinošu ziņu un jautājumus kāpēc esmu tik cietsirdīgs un neatbildu.
Protams, ne viss mūsu attiecībās ir mainījies. Joprojām, satiekoties, ieskatāmies viens otram dziļi acīs. Joprojām skūpstāmies ar kaisli. Guļamistabā man nav nekādu sūdzību. Vienmēr atrodam kādu dzirkstelīti un pavadām naktis bez rutīnas. Mums arī ir lieliski filmu vakari, kur saguļamies pavisam tuvu zem segas, izvēlamies kādu klasisku Holivudas filmu un aizmirstam par visu apkārt pasaulē notiekošo. Patiesi, ar Kristiānu ir pavisam ērti. Viņa ir ideāla kompanjone nesteidzīgiem vakariem. Ar viņu varētu iekārtoties uz dzīvi un izbaudīt nesteidzīgu, bezrūpīgu dzīvi kopā. Bet es neesmu pārliecināts, ka šobrīd rutīna un miers ir tas, ko es vēlos.
Un visam pa virsu vēl šī vakara atgadījums, ko tūlīt pastāstīšu. Man sāka likties, ka Kristiāna dzīvo savā pasaulē, kur galvenais ir viņa pati nevis mēs abi kopā. Liekas, ka nesteidzīgā, mierīgā dzīve ar mani viņai ir vajadzīga tikai, lai formāli draugiem un radiem varētu teikt, ka viņa ir attiecībās. Es vienkārši esmu cilvēks, kas atbilst viņas standartiem, ko meklē otrā pusītē. Es nopietni sāku apšaubīt vai esmu nonācis īstajā dzīves situācijā, kur man būtu jāatrodas.
Pēc Latvijas hokeja izlases grupas spēļu vērošanas klātienē, atlikušo čempionātu cītīgi skatījāmies televizorā. Visskaistākā spēle noteikti bija Latvijas un Zviedrijas izlašu tikšanās ceturtdaļfinālā. Diemžēl Latvijas izlasei tā bija pēdējā. Taču čempionāts turpinājās un svētdienā bija pienācis laiks lielajam finālam Zviedrija - Šveice. Fināla spēli vienmēr skatāmies draugu kompānijā un tas mums ir liels rituāls. Aptuveni 10 cilvēki vienmēr savācamies pie drauga mājās, pasūtam picas, iepērkam aliņus un sagatavojām uzkodas. Arī šis gads nebija izņēmums.
Šoreiz bijām nolēmuši spēli skatīties pie manis. Es jau biju visu noorganizējis - auksti aliņi bija salikti ledusskapī, uzkodas sagādātas un picas pasūtītas. Tajā brīdī manus plānus uzzināja arī Kristiāna un viņa par to nebija ļoti laimīga. Viņa atkal iekārtojās savā dīvāna stūrītī un paziņoja, ka nejūtas šodien labi. Kristiāna skaidroja, ka nevēlas, lai šodien te brauktu vesels bars cilvēku. Man nācās zvanīt draugiem un pārcelt hokeja skatīšanos pie cita drauga. Nācās zvanīt arī uz Pica Lulu un paskaidrot, ka picas jāpiegādā citā adresē, citā rajonā, kuru apkalpo cita picērija. Kad jau bija pienācis pēdējais laiks izbraukt, Kristiāna paziņoja, ka tomēr brauks man līdzi. Tas man bija liels pārsteigums. Es zināju, ka viņa nav manu draugu fane, bet cerēju, ka pavadot laiku kopīgi, Kristiāna viņus iemīlēs. Dodoties ceļā Kristiāna uzstāja, ka mums noteikti jāiebrauc viņas dzīvoklī. Mēģināju pārliecināt, ka varam dzīvoklī iebraukt atpakaļceļā, jo tas ir liels līkums un mums tam vairs nav laika. Kristiāna tomēr uzstāja, ka šāda viņa nekur nevarot doties. Tā nu mēs ar visiem aliņiem un uzkodām, ko draugi jau bija nogaidījušies, ieradāmies tieši pirmā perioda beigās, kad rezultāts jau bija 1:1. Vienu periodu jau bijām palaiduši garām un picas jau bija apēstas. Draugi nosmēja, ka tas par sodu, ka aliņi tik ilgi brauca šurp. Galvenais tomēr, ka bijām atkal visi kopā un Kristiāna sēdēja pie maniem sāniem. Taču, trešā perioda sākumā Kristiāna visu priekšā skaļi paziņoja “man šeit nepatīk, gribu mājās”. Man šī situācija likās diezgan neērta, pasaucu Kristiānu uz blakus telpu. Vēlreiz prasīju, vai viņai viss ir labi. Atkal saņēmu atbildi, it kā būtu prasījis kaut ko ļoti neparastu - “Protams, gribu mājās. Man šeit nepatīk, nepatīk Tavi draugi, nepatīk hokejs. Ved mani nekavējoties mājās vai izsauc taksi, pats vari palikt.” Tajā brīdī neierasti sev kļuvu patiesi dusmīgs. Arī interesantajā hokeja mačā galvenie notikumi vēl bija tikai priekšā. Tāpēc nolēmu izsaukt Kristiānai taksi un pats palikt noskatīties maču līdz beigām. Tā es, pārdomu pilns, atgriezos pie draugiem. Lielu daļu spēles es neredzēju, bet kopīgi noskatījāmies pēcspēles metienu sēriju, kas izšķīra čempionāta uzvarētāju. Zviedrija kļuva par čempioniem otro gadu pēc kārtas. Pēc spēles jutos neērti ilgāk uzkavēties pie draugiem. Atvadījos un steidzos mājās pie Kristiānas. Man par pārsteigumu viņas tur nebija. Uz ziņām un zvaniem viņa arī neatbildēja. Tikai viņas Instagram kontā redzēju bildes, kurās viņa sēž ar draudzenēm un bauda kokteiļus. Pēc tekstiem “#perfectsundaynight” un “#girlsnight” nopratu, ka viņa labi izklaidējas. Bet es paliku viens mājās un pārdomāju to, kas nupat bija noticis.
Un vēl viens lēmums mani mocīja. Pirms brīvdienām biju vēl ļoti pārliecināts par savām izvēlēm un ar ko esmu kopā. Taču tagad mana pārliecība ir sašķobījusies. Vairs negribu būt tik lojāls un gatavojos savā dzīvē izmēģināt ko jaunu. Es runāju par to, ka esmu nobriedis pārdot savu BMW e39 un iegādāties citu BMW.
Lasi vēl par maniem piedzīvojumiem manā blogā - http://mrxblogger.com
