Knapi paiet varu, bet motivācija - spēcīga16

Sāksim nedaudz manas dzīves aprakstu. Jums varbūt šķiet, ka manam šim rakstam nav nekādas jēgas un tas ir pilnībā bezjēdzīgs, taču es gribu kaut kādā veidā motivēt mūsu jauniešus, un varbūt nedaudz ceru uz atbalstu manā situācijā. Esmu parasta meitene, kura netiek nekad uzklausīta. Mani vecāki mani mīl, neskatoties uz to, ka viņi ir šķīrušies un nes nedzīvoju ne pie mātes ne tēva, bet dzīvoju pie vecmāmiņas kura mani uztur un dod pajumti virs galvas. 

5 gadus mans mērķis bija kļūt par astronauti. Es domāju: ''es nekad nepadošos liktenim ,sasniegšu to ko vēlos, kaut vai pāri līķiem iešu'' (tāds teiciens), Mans tēvs man ticēja. Vienreiz kad gāju 8. klasē, ziemas brīvlaikā biju aizbraukusi pie sava tēva. Vienā vakarā mēs braucām mašīnā un es viņam teicu '' tēt, kā būtu ja es kādreiz kļūtu par astronauti un uzlidotu tur - kosmosā?'' Viņš tam bija ar mieru,  viņš apsolīja apmaksāt biļeti uz ASV, apmaksāt visas studijas saiatībā ar lidmašīnu speciālistu un dienēšanu ASV armijā. (priekš astronautiem tā ir prasība). Es apskāvu toreiz savu tēti un teicu ka nekad viņu nepievilšu. Viņš šķita priecīgs un lepojās ar mani. Toreiz es lepojos pati ar sevi, jo nedomāju ka kādreiz zināšu par lidmašīnām un astronomiju tik daudz. Mans mērķis šķita  reāls, šķita, ka tas atrodas rokas stiepiena attālumā. Bet kas notika pēc tam?

Es ļoti mainījos. Manam vecumam kļūstot lielākam sāku skraidīt ar zēniem un ne pie kā laba tas nenoveda. Iepazinos ar vienu puisi, kurš bija no Londonas, bet dzīvoja Latvijā. Viņš bija gluži kā no filmas - gang , narkotikas, alkohols, smēķēšana, reps, utt. karoči vienkārši CRIME. Mani vecāki to nojauta. Taču es nē. Tā es sāku padoties visam - sāku smēķēt, dzert, pīpēt, rakstīju repu, ienīdu visu pasauli, ienīdu savu ģimeni, visus nolādēju, neklausīju, likās, ka gangsteru dzīve būs man piemērota. Dzēru gandrīz katru otro dienu, uz skolu vilkos salietojusies, sadzērusies tik ļoti, ka skolotājiem bija jāver logi vaļā. (Nu, ja man jāsaka, tad mūziku rakstīt protu ļoti labi) Draugi atsvešinājās no manis, paliku pilnīgi viena ar savu to gang puisi no Londonas. 

Pēkšņi astronautes mērķis bija pazudis, pēc kura tiecos ļoti ilgi un darīju visu, lai to sasniegtu. Debesīs vairs neskatījos vispār, skolā sekmes pazeminājās, grāmatas vietā rokās turēju alkohola pudeli un kādu ķegu zālītes. Mans tēvs, kurš tik ļoti ticēja man, bija ļoti vīlies manī. Esmu sastrādājusi ļoti daudz nepatikšanas gan sev, gan saviem vecākiem. Šajā vasarā iestājos tehnikumā, un tikai šonakt apjautu, ka tā bija man lielākā kļūda, jo atpakaļceļa pie mana dzīves mērķa nav. Vienkārši nav, jo mans pēdējais vilciens ir aizgājis.