Sen nav bijis neviens raksts man par sevi.
Es saņēmusi esmu vēstules un cilvēki man ir teikuši atklāti, ka par savu privāto dzīvi nav pareizi stāstīt publiski. Bet es jau nestāstu kādas man ir apakšbikses vai vēl kaut kas. Es rakstu kā publisko dienasgrāmatu...
Tie kuri ir uzveikuši depresiju, sapratīs kāds bubulis tas ir. Es ar to cīnos..
Kad man bija 13 vai 14 gadi, mani piespiedu kārtā aizvilka pie psihologa. Vienīgais, kam interesēja kā es jūtos bija vectēvs, bet neilgi pēc tam viņš pazuda no manas dzīves...un nebija neviens, kam interesē kā es jutos.
Psihologs man atzina, ka man depresija. Es ar to necīnijos ilgus gadus, jo nebija neviens, kuru tas uztrauktu un neviens man nepalīdzēja.
Viss sākās ar to, ka mani vecāki bija alkoholiķi un izšķīrās. Es atceros, kā es sēdēju rotaļu kastē un nobijos no tā, ka mani vecāki gribēja viens otru nosist. Es gribēju palikt dzīvot pie tēva, bet mana māte mani aizvilka dzīvot uz Rīgu un tālāk es cietu no vardarbības un nabadzības. Skolā par to mani visi izsmēja klasē, izturējās cietsirdīgi gan morāli, gan fiziski. Kūdija citas klases un skolas vēsturē es iegāju kā neglītākā krople pasaulē, kura ir pelnījusi lai viņu nospārda.
Es atceros, ka man skolotāja teica, ka viens klasesbiedrs domrakstā rakstīja par mani. Apmēram tā ''mans vārds.(viņa ir jāraksta ar mazo burtu, jo tas nav cilvēks, bet gan izdzimtenis)'' Esmu spārdīta , rauta aiz matiem, sista.
Nevienu tas neinteresēja. Es kritu arvien lielākā depresijā un domāju par pašnāvību..
Vienā jaukā dienā es aizrakstīju FB visiem klasesbiedriem, ka viņu dēļ man ir depresija un viņu cietsirdīgo izturēšanos es nespēju aizmirst joprojām.
Dažiem bija absolūti vienalga par mani daži uzrakstīja atvainošanās vēstuli, ka bija mazi un stulbi. Un teica ''Piedod, lūdzu''.
Bet es nespēju. Es nespēju to piedot. Piedod pateikt ir viegli...
Varbūt kādreiz, tālā nākotnē.
Es esmu uzsākusi cīņu ar sevi. Manās rokās bija nonākusi miljardiera Ričarda Brensona grāmata ''Ej un Dari'' Dzīves mācības. Viņš izmanto savu divu vārdu citātu un nu viņam pieder aviolīnija, līgums ar mūzikas grupām un pašam sava neapdzīvota sala. SALA!!
Viņš neraksta kā citi autori un nežēlina, ka ''vai cik slikti ir visi pārējie'', bet dod kārtīgu spērienu pa dirsu! Viņš raksta ''Man nav noslēpuma. Es gluži vienkārši smagi strādāju un ticu, ka varu panākt savu. Tomēr visvairāk esmu centies gūt prieku''
Es gluži vienkārši ņemu piemēru no autora un cenšos. Cenšanās man sagādā gandarījumu. Ja vajag nopļaut zāli? Es to izdaru. Saskaldīt malku? Es to izdaru. Un tā uz priekšu...
Es paŗvācos no Rīgas projām. Man nebija darbs pusgadu šeit dzīvojot. Naudas praktiski vispār nebija, jāēd bija roltoni, lai izdzīvotu. Es vienkārši atradu. Kaut arī darba nekur te nav un brīvu vakanču nav, bet es atradu. Es priecājos un esmu lepna par savu ideju kā atrast darbu, ja darba nav. Autors grāmatas arī būtu tāpat rīkojies visticamāk.
Jāpiemin noteikti izskats, kas spēlē lielu lomu. Jo mani ''jaukie'' klasesbiedri norādija uz visiem iespējamajiem un neiespējamajiem trūkumiem.
Cīņā ar depresiju man palīdzēja arī mati. Es visu laiku esmu gribējusi sev garus matus, jo man kontstanti viņi ir līdz pleciem. Pieaudzēju, pāri diebenam mati sniedzās. Šodien bija tā liktenīga diena, kad paliku par īsmati atkal, jo bija jāņem nost, jo savēlušies bija. Grūti. Te raksts bija par gariem matiem. Nu lūk, man bija visas aprakstītās problēmas un izdomāju vienkaŗši noņemt. Bet es to nenožēloju nemaz, jo drīz būs diena, kad tomēr kļūšu par blondīni.
Nu tas tā, mazliet novirzījos no temata.
Es kādreiz nepamanīju neko, staigāju ar nodurtu galvu. Tagad es ieklausos putnos un saprotu cik skaisti tas ir, redzu, ka viss ir zaļš un ir puķes, kuras tā vien gribas paostīt (taču nekas nelīdzinās dievīgai smaržai kā Maximas sveces) 
Tā lūk es cīnos ar depresiju. Katra diena paliek dzīvei vērtīgāka, nevis pretējā doma, ka katra diena ir tuvāk nāvei...Protams, man vēl garš ceļš ejams līdz es atveseļošos.
Prieks par Tevi, prieks, ka esi stipra, ka audz... un pats galvenais, ka esi atveerta. 
Man prieks par tevi. Ja kādam palīdz savas sāpes izstāstīšana svešiem cilvēkiem, tad tas nav nekas slikts. Gluži otrādi, tas ir pat labi, jo palīdz uz sevi paskatīties it kā no malas.
