Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Es saku Aleksandram, varbūt varam apstāties? Viņs atbild, labāk ne, jo militāristiem kuri atrodas kontrolkpostenī pie krustojuma tas varētu nepatikt. Cita lieta, ja man būtu žurnālista akreditācija, bet ja tādas nav var nākties lieki izskaidroties: kapēc fotogrāfēju stratēģisku objektu. Jā jebkurš kontrolkpostenis pēc būtības tagad ir stratēģisks objekts. Protams, kārtība jārespektē tādēļ samierinos ar pāris foto kadriem pa auto logu. Uz mēģinājumu fotogrāfēt pašu posteni Aleksandrs sāk uztrukti reaģēt un man nākas no šādas idejas atteikties, un paspēju uzņemt tikai vienu kadru. Aleksandrs pastāsta, ka iepriekš vedis šeit jauniešu kompāniju un tie sākuši fotogrāfēt posteni pēc kā patruļa viņus esot apturējusi un nogādājusi štābā, kur nācies atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Gala rezultātā viņus protams atbrīvoja, bet kopā šis process esot ildzis vairāk, kā trīs stundas. Tādēļ, ja nav vēlme lielo daļu atlikušās dienas nosēdēt štābā tad labāk atturēties no aizdomīgas rīcības. Jāsaprot arī patruļniekus, situācija pavisam netālu no šejienes ir ļoti nopietna jo tur notiek reāla karadarbība.

Aleksandrs piedāvā iegriezties pašā Semjonovkas ciemā, kur sabombardētās ēkas būs iespēja fotogrāfēt tuvāk. Tā arī darām. Šķērsojam Harkovas-Rostovas šoseju un nonākam Semjonovkā. Izrādās šeit agrāk atradusies slimnīca, kuras lielā daļā korpusu tikuši slēgti vairakus gadus atpakaļ un līdz pat nesenajiem notikumie šeit darbojusies tikai slimnīcas psihiatriskā nodaļa, kura kauju gaitā  arī ir cietusi no apšaudēm. Patiesībā šī slimnīca Doņeckas republikas kaujiniekiem kalpoja kā karabāze un kad Ukrainas nacionālā gvarde centās aplenkt pilsētu šī slimnīca tika pakļauta artilērijas apšaudei. Jautāju Aleksandram, kas notika ar tuvāko māju kuras atrodas tepat netālu aiz slimnīcas iedzīvotājiem? Aleksandrs atbild, ka ļaudis jau laicīgi sapratuši, ka šeit varētu būt bīstami un lielākā daļa iedzīvotāju ciematu pameta. Arī Ukrainas nacionālā gvarde esot parūpējusies un pirms nopietnās kaujas virs ciemata esot izkaisītas skrejlapiņas ar lūgumu īslaicīgi pamest ēkas, kuras atrodas tuvumā pie kujinieku bāzes vietām. Un jāatdzīst, ka šīs bāzes apšude veikta visai profesionāli un precīzi. Tikai daži lādiņi esot nomaldījušies un nokrituši blakus esošajā ciemā. Sagrautās ēkas kuras redzējām pie šosejas patiesībā bija cietušas tādēļ, ka tur notika reāla frontālā sadursme, bet šeit esot noritējusi mērķtiecīga objekta apšaude. Jāpiebilst, ka slimnīcas ēkās uz to brīdi atradās tikai kaujinieki un pacientu tur neesot bijis. Aleksandrs saka, ka esot runājis ar vienu no Semjonovkas vīriem, kurš stāstījis, ka līdzko sākusies masīva apšaude, Doņeckas republikas kaujinieki kā žurkas esot bēguši uz blakus esošo ciemu, jo labi saprata, ka Nacionalās gvardes vienības pa dzīvojamām mājām nešaus. Attiecīgi vietjie iedzīvotāji, kā nu kurš, cits uz ceļiem lūdzis lai kaujinieki pamet ciematu, cits pat eot piedraudējis ka pats personīgi viņus apšaus.

Galu galā tā kārtīgi aplūkojot Semjonovku nākas secināt, ka šeit arī bez kara izskatījies kā kaujas laukā, jo pamestās slimnīcas korpusi jau pirms tam izskatījušies nožēlojami. Tie bija bez logu rāmjiem un vietējie puiši pirms šeit atnāca īstais karš tajos jau esot spēlējuši kariņu.

Tepat no piekalnītes starp Semjonovkas un Nikolajevkas ciemiem ļoti labi var saskatīt tālumā esošos Rajgorodas krīta kalnus. Tieši no šīm krīta kalnu virsotnēm Ukrainas nacionālā gvarde arī esot veikusi Semjonovkas apšaudi. Nenoliedzami stratēģiski  ļoti izdevīga vieta.

Dodamies uz Svjatogorsku.

Semjonovku esam apskatījuši. Vēl esot viens rajons, kurā esot iespējams apskatīties kaut ko no pedējās kara darbības un tas ir Artjoma rajons Slovjamskas rietumu daļa  pa ceļam uz Kramatorsku. Turp aizbrauksim vēlāk, bet tagad dosimies uz jau pieminēto Svjatogorsku. Pametam Semjonovku un atgriežamies uz Harkovas –Rostovas šosejas, kur pagriežamies pa labi Harkovas virzienā. Šoreiz kontrolposteņa vīri mūs aptur un sāk izvaicāt. Tā teikt atbildiet, ko jūs darījāt Semjonovkā? Te nu es sāku iesaistīties sarunā, jo Aleksandrs izskatās nedaudz sabijies. Saku, ka bijām apskatīties, kā izskatās slimnīca pēc nesenās kara darbības. Kontrolposteņa dežurants jautā, vai es esmu žurnālists? Es atbildu, ka nē un esmu tikai parasts interesents, kurš šurpu devies lai uz vietas pārliecinātos, kas tad šeit īsti ir noticis. Beigu beigās tiek izpetīta mana pase un izpētīts mūsu auto sākot no bagāžnieka līdz pat motoram un riteņu arkām. Viss beidzās labi. Tiekam palaisti, bet uz atvadām pabrīdināti lai apmeklējot šādas vietas esam uzmanīgi, jo teroristi, kā tos šeit sauc ukraiņu militāristi esot šur tur izvietojuši viltīgas mīnas un vakar šeit pat netālu bērni spēlējoties esot iedarbinājuši šādu elles mašīnu. Dievs esot stāvējis klāt, ka neviens neesot gājis bojā! Hospitalizēt gan nācies divus no ziņkārīgajiem puišiem, kuri esot savainoti ar šķembām.

Pametam posteni un braucam pa Harkovas –Rostovas šoseju un pavisam drīz nonākam līdz tiltam pāri Torecas upītei. Patiesībā stacionārā tilta te vairs nav, jo to Doņeckas republikas kaujinieki atkāpjoties ir uzspridzinājuši.

Tagad ukrainas armija operatīvi ir izveidojusi pagaidu tiltu, kurš atrodas netālu no  sagarutā tilta un mums nākas izmest nelielu loku līdz tam. Protams, ka te atrodas kārtējais militārais postenis un acīmredzot tas kalpo kā pagaidu tilta apsardze.

Turpinot ceļu mums nākas šķersot vēl trīs kontrolposteņus, no kuriem divos mums tiek pārbaudīti dokumenti. Aiz pedējā kontrolposteņa nogrižamies no Harkovas-Rostovas šosejas pa labi, Svajtogorskas virzienā un pavisam drīz esam nonākuši līdz Svjatogorskas klosterim.

Jau neiiejetot klosterī var manīt, ka šodien šeit ir īpaša diena. Pie vārtiem un pašā klosterī pulcējas liels skaits svētceļotāju un lūdzēju. Arī es dodos iekšā un cenšos izstaigāt klostera teritoriju. Izrādās, ka šodien ir piemiņas diena kurā tiek godināts un pielūgts viens no kanonizētajiem šī klostera bijušajiem iemītniekiem, kura vārdu un titulu latviski pat nezinu kā pārtulkot (krieviski tas būs Преподобный Иоан Затворник Святогорский).