Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Ko tad īsti uzzināju muzejā. Īsumā sakot, šajā vietā Severskij Doņec upes krastā, gleznainā vietā pie kaļa klintīm ļaudis esot apmetušies jau pirms mūsu ēras. Kristieši šo vietu esot aplaimojuši jau pirms Krievzemes kristīšanas un tie esot bijuši svetceļnieki no Bizantijas. Pareizticīgo rakstos Svjatogorska pirmo reizi tiekot minēta 1526. gadā, kam seko notikumiem bagāta klostera tapšanas un vairākkārtēju pārveidosanos vēsture. Padomju laikos šeit esot ierīkota tā saucamā darbaļaužu sanatorija un piršu vannas esot atradušās pat baznīcas altārī. Pēc PSRS sabrukuma 1992.gadā Ukrainas valdība atgrieza klosteri pareizticīgo baznīcai un vēlāk šim klosteru kompleksam tiek piešķirts tā saucamais lavras statuss, un šī ir viena no četrām lavrām Ukrainas teritorijā.

Tā nu daudz maz klosteri esmu izsatigājis un apskatijis, vēl izmetu loku pa augšējiem pagalmiem, kur šodien izvietoti vairāki galdi un noorganizeta virtuve. Šeit par brīvu iespējams paēst un šādu izdevību izmanto liels skaits ļaužu. Izrādās, ka pašā Svjatogorskas pilsētiņā, kura atrodas pretējā upes krastā atrodas vairāki atpūtas nami, sanatorijas un viesnīcas un taga kad Doņeckas pusē notiek kara darbība šajās iestadēs essot izmitināti ļaudis, kuri pametuši karadarbības zonu. Sakarā ar to uz Svjatogorsku tagad ierodas dažādi brīvprātīgie, kuri plīdz šiem ļaudīm un cenšās viņus apgādāt ar humāno palīdzību, un acīmredot pareizticīgo baznīca arī nav palikusi malā un ar šadu bezmaksas ēdienu sadali vismaz kaut kā cenšas palīdzēt nelaimē nonākušajim.

Jau no klostera, pakalnē virs tā ievēroju milzīgu pieminekli jeb skulptūru pie kuras izveidots skatu laukums. Nolemju ka tur man janokļūst un jautaju pretīmnākošajam svētajam tāvam, kā to iespejams realizēt. Viņš atbild, ka līdz turienei var aiziet pa taciņu, kura sākas aiz klostera žoga, bet vieglāk to protams izdarīt ar auto, un tad ir jābrauc kādi 5 kilometri apkārt.Tā kā diena šodien ir visai karsta, gaisa temperatūra ir tuvu +30 un laiks arī ir ierobežots nolemju, ka dosimies turp ar auto. Tā arī darām. Ceļu turp gan nākas nedaudz pameklēt un paļaujamies uz pretīm nākošu ļaužu instrukcijām, jo šeit nav nevienas ceļa norādes. Galu galā nonākam autostāvvietā pie kuras izvietojušies suvenīru tirgotāji un šašliku cepēji.

Dodamies uz pakalnīti kur arī atrodas milzīgā skulptūra, kuru redzēju no lejas. Tas ir tā saucamais piemineklis „Artjoms”. Kas tad īsti ir šis Arutjoms un ar ko viņš izpelnījies šādu cieņu, ka tam veltīts šāds iespaidīgs piemineklis? Patiesībā šis Artjoms, kuru īstenībā sauca par Fjodoru Andrejeviču Sergejevu, ir leģendārs revolucionārs, kurš ņēmis visai vētrinu dalību 1917. gada revolūcijā un ne tikai tajā. Lai par šo cilvēku izstāstītu būtu jāsaraksta vairākas lapas un to protams tagad nedarīšu. Īsi sakot,  lielā mērā šī persona saistīta ar padomju varas nodibināšanu, kas daudziem var šķist ne visai pieņemami, bet tajā pat laikā palasot šī cilvēka biogrāfiju kļūst skaidrs, ka tas bija dižens vīrs kurš man ļoti atgādina slaveno revolucionāru Če Gevaru. Vienīgais Če Gevara ir kļuvis par ļoti zīmīgu vēsturisko personu visā pasulē, bet Fjodors Andrejevičš (Artjoms) šķiet nepelnīti palicis citu PSRS kulta cienīgo personību ēnā, kaut gan šeit Donbasa raģionā gandrīz katrā pilsētā ir kāda iela kura nosaukta Artjoma vārdā un ir pat vesela pilseta kura ness viņa vārdu, un tā irArtjomovska.

Labi! Aplūkoju pieminekli un protams lieliso skatu no tā pakājē esošā skatulaukuma.  Te gandrīz viss klosteris kā uz delnas redzams. Tālāk aiz upes zemienē plešas varens mežu masīvs, kādu šajā stepju reģionā nekur citur vairs neatradīsi. Tātad ne par velti Svjatogorska šeit izveidojusies par kūrortu zonu.

Miera laikā šeit atpūsties devušies bez maz vai visi Donbasa iedzīvotāji, bet tagad šeit pārsvarā satiekam ļaudis kuri jau devušies bēgļu gaitās. Tajā pat laikā izrādās, ka lielai daļai tās pašas Doņeckas un ne tikai tās ierēdņiem, vadošajiem biznesmeņiem un arī profesionāliem „blēžiem”, Svjatogorskā vai tās apkārtnē ir ierīkotas tā teikt „nelielas” vasarnīciņas (dāčas), un lielā daļa no tiem, vietā lai pildītu savus pienākumus pašā Doņeckā tagad atsēžas šeit un gaida, kas tad īsti notiks! Tā sacīt gaida, kurā pusē nostāties. Šķiet šādi ļaudis ir rīkojušie visos laikos. Tas noticis gan 1917.gada revolūcijas laikā, gan otrā pasaules kara laikā.

Otrajā pasaules kara laikā 1943. gadā arī šeit pie Svjatogorskas kalnu nogāzām noritējušas smagas atbrīvošanās cīņas no vācu fašistu iebrucējiem, bet ne visi vietējie iedzīvotāji viennozīmīgi nostājās padomju armijas pusē! Izrādās, ka 1941. gadā, līdzko Svjatogorska nonāca vācu fašistiskās armijas kontrolē Svjatogorskas klosteris tika atgriezts pareizticīgajiem, kā rezultātā vacieši ieguva uzticību no ticīgo ļaužu puses un jo īpaši bijušajiem klostera iemītniekiem kurus padomju vara bija padzinusi no klostera. Tagat par šo vēstures posmu baznīcas ļaudis cenšās noklusēt un par to, ka vairāki pareizticīgās baznīcas mācītāji un kalpotāji sadarbojās ar fašistisko režīmu runā izvairīgi. Kā nu tur bija jeb nebija vācieši tika padzīti no Svjatogorskas un šeit tika atjaunota padomju vara, un tagad par šo laiku kaujām šeit liecina diezgan iespaidīgs memoriālais komplekss, kurš atrodas burtiski aiz muguras „Artjomam”.

Svjatogorska, Svjatogorskas lavara un vēl šis tas  ir apskatīta, un varam atgriezties Slovjanskā. Laižamies lejā pa kalnu, šķērsojam Severnij Doņecas upi, kur uzņemu pāris foto kadrus un turpinām ceļu virzienā uz Harkovas-Rostovas šoseju.

 Atpakaļ uz Slovjansku. 

Pa ceļam atkal pabraucam garām vairākiem kontrolposeņiem, kur kārtējo reizi tiek pārbaudīti dokumenti. Šoreiz nākas atbildet uz jautājumu, ko es vēlos darīt ATO zonā. Pirmīt šādu jautājumu neviens laikam neuzdeva jo braucām pretējā virzienā un varēja padomāt, ka mēs šo zonu pametīsim. Tagad nākas skaidroties, ka esmu atbraucis uz Slovjansku lai personīgi pārliecinātos, kas šeit notiek un cenšos pārliecināt ukraiņu gvardes vīrus, ka man nav nekādi apslēpti, nelabi nodomi, kurus varētu realizēt ATO zonā. Īsāk sakot man jāpāliecina viņus, ka karot uz Doņecku es tiešām nebraucu. Protams, ņemot vērā pēdējā laika notikumus viņu bažas ir pamatotas, jo uz šejieni tiešām ierodas svešu zemju iesūtīti algotņi (pārsvarā no Krievijas), kā arī no propogandas ietekmējušies brīvprātīgie fanātiķi kuru pēdējā laikā gan kļūstot stipri mazāk.