Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Tā nu mēs strauji ripojam Ukrainas austrumu virzienā. Pa ceļam pārlasu stacijā nopirktās avīzes un žurnālus un ik pa brīdim pavēroju gar logiem slīdošo ainavu. Jo tālāk attālinamies no Kijevas jo ainava kļūst vienmuļāka. Pa retam garām paslīd kāds zaļumos ieaudzis ciemats. Daudzviet redzami purvaini apvidi un zemienes kuras aizaugušas ar krūmiem. Vietās kur ir nedaudz pauguraināks var manīt arī milzīgas plantācijas, kuras pārsvarā sastāv no saulespuķu un kukurūzas laukiem. Seko īsa pietura Poltavā pēc kuras atkal  traucamies austrumu virzienā.

Vagonā pretējā sēdekļu rindā vietas ieņēmusi neliela kompānija. Acīmredzot pārītis ar diviem bērniem un vēl viena māmiņa ar meitiņu. Bērni skraidelē pa vagonu un dauzās, bet pēc kāda brīža pāris sīču ir noguruši un šķiet jau aizmiguši. Toties lielākais meitēns vēl labprāt padauzītos, bet nav ar ko kopā to darīt. Tā nu meitenīte sāk garlaikoties un vientuļi staigāt pa vagonu līdz nonāk līd manai sēdvietai. Kā tevis sauc? Uz kurini tu dodies? No sākuma meitene kautrīgi uzdod man jautājumus. Tā nu sāku nedaudz papļāpāt ar zinātkāro sīci. Izrādās, ka viņu saucot par Kseniju un viņa ar mammu, tēti un mazo brāli dzīvojot Kijevā, bet tagad dodoties ciemos pie vecmāmiņas uz Kramatorsku. Tētis palīdzēšot vecmāmiņai savest kārtībā māju, jo bandīti esot izsituši logus viņas mājai.

Te nu pienāk nākamā pietura Lozova (Лозова), kur vilciens aptur uz 5 minūtēm. Liela daļa pasažieru uz īsu brīdi pamet vilcienu lai izlocītu kājas vai nu uzsmēķetu. Arī es izkāpju no vagona. Te ar mani uzsāk sarunu arī manas jaunās ziņkārīgās ceļābiedres mamma. Viņa jautā, vai sīcis man netraucējot uz ko atbildu, ka ne pa visam. Tā nu sākam pļāpāt. Izrādās, ka ģimene patiešām brauc pie vecāsmammas, jeb vīra mammas uz Kramatorsku, kur neesot bijuši jau veselus trīs mēnešus. Esot jāpalīdz sakārtot māja un jāuzkopj dārzs. Mājai no bumbu sprādzienu viļņiem esot izbiruši vairāki logi, bet visā visumā esot paveicies, jo tuvumā nopietnas apšaudes neesot bijušas. Tikai uz blakus ielas kādai majai esot trāpījis lādiņš un tā esot nodegusi. Pirms sākusies karadarbība vīrs esot lūdzis savu mammu lai viņa brauc pie viņiem uz Kijevu, bet viņa esot kategoriski atteikusies to darīt, jo redzi, tad marodieri izlaupīšot viņas māju. Izrādās, ka otra sievviete ar bērnu, kura ir ar viņiem kopā dzīvo uz tās pašas ielas kur viņu vecmāmiņa. Kādus divus mēnešus atpakaļ kad situācija kļuva nopietni bīstama viņa ar vīru un bērnu esot pametusi Kramatorsku un devusies uz kijevu, kur apmetušies pie paziņām. Lidzko Ukrainas nacionalā gvarde atbrīvojusi Kramatorsku no separātistiem vīrs atgriezies un uz doto mirkli esot savedis māju kārtība, un nu viņa ar mazuli atgriežas no bēgļu gaitām.

Jā! Šķiet, ka te bezmaz vai katram šī vilciena pasažierim būtu ko pastāstīt. Piecas minūtes ir pagājušas un mēs atgriežamies vagonā lai turpinātu ceļu. Faktiski šeit aiz Lozovas mēs nokļūstam tā saucamajā Antiteroristiskās operācijas (Антитерористи́чна опера́ція, АТО). Vēl kādas 20 minūtes un būsim jau Slovjanskā. Manas cerības, ka vilciens šeit samazinās ātrumu nepiepildās un tas turpina lidot ar ātrumu 160 km/h! Pavisam drīz jau parādās Slovjanskas pilsētas siluets. Sākumā cenšos saskatīt kaut ko, kas liecinātu par neseno karadarbību pilsētā, bet nekā! Tikai vienā pakalnītē var manīt lielu izdegušu zāles pleķi un pāris nodegušu ēku, jeb precīzāk sacīt būdu. Vilciens samazina ātrumu uz apstājas Slovjanskas Normal 0 false false false EN-US X-NONE X-NONE MicrosoftInternetExplorer4

table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-priority:99; mso-style-qformat:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0in 5.4pt 0in 5.4pt; mso-para-mso-bidi-font-weight:bold">stacijā.

Esmu Slovjanskā.

 Nu tad beidzot esmu Slovjanskā. Pirmais iespaids? Stacija izremontēta, tīra, strādā bankomāti, laukums pie stacijas sakopts. Nekas neliecina, ka te tiko notikusi kara darbība! Jau pirms braukšanas šurp biju nolēmis, ka centīšos šeit atrast sakarīgu taksistu, kurš mani izvadās pa Slovjansku un izrādīs pilsētu. Sākotnēji gan nedaudz bažījos vai pēc notikumiem pilsētā vispār kāds taksis šeit būs atrodams. Bažām nav nekāda pamata! Pie stacijas stāv vairāki taksometri. Tagad galvenais ir izvēlēties taksi un nekļūdīties. Vispirms es pieeju pie vietējās bufetes un pasūtu kafiju. Kafiju malkojot pavēroju kas notiek stacijas laukumā un noskatu taksi ar kuru vēlos braukt. Protams, dažos takšos skan austrumos (eks PSRS) tradicionālais šansons, jeb tā saucamās „Понтовые песни” (latv. Plātīšanās dziesmas). No visiem taksistiem tādi sakarīgāki ir kādi trīs, bet tikai vienam no viņiem ir labs auto. Diviem ir veci sagrabējuši žigulīši, bet vienam salīdzinoši jauns Reno un izskatās, ka tajā ir gaisa kondicionieris, kas šodien noteikti ir būtiski, jo gaisa temperatūra ir ap +30 grādiem. Tātad braukšu ar to!

Pieeju pie taksista un izklāstu savas vēlmes, ka vēlos lai viņš mani izvadā ekskursijā pa Slovjansku un parāda zīmīgākās pēdējo notikumu vietas. Ok, saka taksists! Tas maksās 150 grivnas (uz to brīdi 18 grivnas= 1 EURO). Kāpju taksī un varu sākt savu ekskursiju pa Slovjansku. Aleksandrs Jevgeņevičš, stādās priekšā mans takša-gids! Izskatā ka nemaz neesmu kļūdījies ar takša izvēli. Aleksandrs ir visai inteliģents un zinošs cilvēks ar plašu dzīves pieredzi un jūtu ka viņš spēs man ne tikai parādīt pilsētu, bet arī šo to pastāstīs par pedējiem notikumiem.

Pirmais ko darām, dodamies uz pilsētas centrālo laukumu. Pa ceļam līdz centram pilsētas apbūve pārsvarā sastāv no PSRS laikos tapušām daudzzīvokļu mājām kuras atrodas visai bēdīgā stāvoklī. Arī pagalmi un ielu nomales maigi sakot ir nekoptas un var manīt, ka tas tā ir nejau tāpēc, ka šeit to darīt traucējuši pēdējo mēnešu notikumi. Šādi pilsēta izskatoties jau desmitiem gadu, faktiski sākot jau no astoņdesmitajiem gadiem PSRS laikos. Mani gan vairāk izbrīna tas, ka nemanu nevienu sagrautu ēku! Nē, tādas ir, bet tās ir sagruvušas ne jau pēdējās karadarbības rezultātā. Tās ir no PSRS laikiem mantotās pamestās ēkas, kādas netrūkst arī citās bijušās PSRS pilsētās un ir sastopamas arī mūsu pašu Latvijā. Jautāju Aleksandram, kur tad ir pēdējās kara darbības rezultātā cietušās ēkas? Aleksandrs atbild, ka šadas ēkas pilsētas centrālajā daļā ir ļoti maz. Varbūt šur tur varētu atrast kādu ēku ar atstātām ložu pēdām vai izsistiem logim, bet lielākā daļa no tām uz šo brīdi jau ir atremontētas un ja vēlos redzēt kauju sekas tad to varēs izdarīt vēlāk, kad nonāksim piepilsētas rajonos.

Pāris loku pa pilsētas kvartāliem un esam jau pašā Slovjanskas centrā. Par Slovjanskas cenru var nosaukt rajonu ap tās centrālo laukumu, bet citādi ēkas un kvartāli šeit īpaši neatšķiras no tiem kādus redzēju pa ceļam priekšpilsētā. Kaut kas līdzīgs vēsturiskajam centram vai vecpilsētai šeit nav, jo sākotnēji tāds atradies pavisam citā vietā un līdz mūsdienām nav saglabājies. Šeit vietā būs pāris rindiņas par pašas pilsētas vēsturi. Un tātad, par pilsētas pirmssākumu var uzskatīt 1645. gadu, kad vietējo sālsezeru krastā tika uzbūvēts pirmais cietoksnis, kura uzdevums bija pasargāt jaunās Krievijas impērijas teritorijas no Krimas tatāru uzbrukumiem. Tajā laikā cietoksni nosauca par Toras cietoksni, jo tas atradās Toras upītes krastā. Drīz pēc cietokšņa tapšanas ap to izveidojās apdzīvota vieta kurā tika uzbūvēta pirmā sāls fabrika, kas veicināja iedzīvotāju pieplūdumu un jau 1676. gadā šai apdzīvotajai vietai tiek piešķirts pilsētas statuss un tā arī saucās Tora. 1784. gadā pilsēta tiek iekļauta Ukrainas-Slobodas guberņas sastāvā un tā tika pārdēvēta par Slovjansku. 1832. Gadā sālsezeru krastos tiek izveidots Slovjanskas kūrorts, bet īstu uzplaukumu pilsēta izbauda 1869. gadā, kad cauri Slovjanskai tiek uzbūvēts dzelzceļš un pavisam drīz tā kļūst arī par nozīmīgu dzelzceļa mezglu.

Atstājam auto stāvvietā pie centrālā laukuma un nolemjam izmest nelielu loku ap laukumu. Laukumu ielenc padomju laikos būvētas administratīvās ēkas no kurām pati dižākā protams ir pilsētas domes ēka, kura pēdējo notikumu laikā bieži vīdēja dažādu žurnālistu tv reportāžās un tās uzņēmumi rotājās dažādos preses un interneta izdevumos.