Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Tieši tad arī Slovjanskā, līdzīgi kā Krimā, ieradās aizdomīgie bruņotie „Zaļie vīriņi. Tie veiksmīgi iefiltrējās Slovjanskas mītiņotāju rindās, kuri pieprasīja Ukrainas federalizāciju. Acīmredzot atnākušajiem svešzemniekiem ar ideju par federālu Ukrainu bija par maz un tad arī tika izvirzīta ideja par tā saucamo Doņeckas republiku. Sekojoši atnācēji ap sevi sapulcēja grupu domu biedru - atbalstītāju. Pavisam drīz parādījās arī ieroči, kam sekoja vairāku administratīvo ēku ieņemšana. Beigu beigās svešinieki kontroli pārņēma savās rokās, jo acīmredzot neuzticējās vietējiem Slovjanskas cīnītājiem par federāciju vai Doņeckas republiku un šeit atkal ieradās vēl vairāk svešinieku, tajā skaitā slavenais no Krievijas atsūtītais Girkins- Streloks, jeb patiesajā vārdā Igors Strelkovs. Kopš šā brīža jau tā saucamie Doņeckas republikas aizstāvji sāka zaudēt Slovjanskas atbalstītāju uzticību. Vēl jo vairāk tas notika tāpēc,  ka vietējie iedzīvotāji ievēroja, ka šo bruņoto formējumu rindās sāka parādīties dažādi pilsētā labi zināmie kriminālie elementi, narkomāni un tā saucamie bezģeļņiki (slaisti) ar ļoti sliktu reputāciju.

Kā jau iepriekš minēju tika ieņemta arī Slovjanskas milicijas ēka un tika nogalināti virāki vadoši milicijas darbinieki un aizdomās par slepkavībām pilsetnieki tur vietējās kriminālās autoritātes, kuras atnācēji bez liekām ceromonijām iecēla dažādos marionešu republikas vadošajos amatos. Situācija pilsētā pasliktinājās burtiski ar katru dienu. Pieauga zādzību un izspiešanas gadījumu skaits. Sāka pazust automašīnas, kuras kā vietējie idzīvotāji uzskata tika aizdzītas uz Krieviju. Tad praktiski visi Slovjanskas auto īpašnieki pacentās savus auto pārvest un novietot stāvvietās uz drošākām pilsētām kaimiņu apgabalos: Harkovā, Dņepropetrovskā un Poltavā. Arī Aleksandrs savu auto uz to brīdi aizdzina līdz Lozovas pilsētā un atstājis pie paziņām.

Situāciju līdz galam nokaitēja tas, ka sāka pazust cilvēki. Pazuda ne tieki tādi kurus turēja aizdomās par lojalitāti Ukrainai! Sāka pazust ierēdņi, vietējie biznesmeņi. Notika uzbrukumi fermeru saimniecībām. Galu galā tieka nogalināta pilsētas protestantu mācītāja ģimene. Iedzīvotāji sāka masveidā pamest pilsētu un devās uz citiem Ukrainas reģioniem.  Par to kas šeit noticis pat liecina fakts, ka pilsētnieki bijušo Ukrainas drošības padomes ēku, kurā separātisti izvietoja savu štābu sāka dēvēt par GESTAPO. Tas tāpēc, ka tieši uz šejieni tika nogādāti arestētie un daudzus pēc nonākšanas šeit neviens vairs nav redzējis, un tie līdz šodienai tā arī nav atrasti.

Tā nu runājot par notikumiem Slovjanskā esam atgriezušies pilsētā un šoreiz pirmais objekts kur piestājam ir tieši šī ēka kuru, kā jau tiko teicu vietējie nosaukuši par GESTAPO. Padomju laikos tajā esot atradies VDK iecirknis un attiecīgi vēlāk Ukrainas drošības padomes birojs. Apskatot ēku jāsaka, ka atšķirībā no iepriekš redzētās milicijas pārvaldes ēkas šeit vismaz var manīt kādas karadarbības sekas. Šķiet, ka šī ir vien no vietām kurā kāda pretestība pret uzbrucēju ir izrādīta, bet spriežot pēc tikai pāris izsistiem logiem un apdegušām ieejas duvīm nekāda dižā cīņa te nav bijusi. Tā teikt, biju gaidījis kaut ko iespaidīgāku.

Te nu beidzot ieturam nelielu kafijas pauzi vienā no pilsētas kafejnīcām netālu no centrālā laukuma, kuras laikā apspriežu atlikušās dienas plānu. Jautāju Aleksandram vai nav iespējams aizbraukt arī Doņeckas virzienā, cik tālu tas ir iespējams. Aleksandrs atbild, ka to var mēģināt, bet diez vai mēs tiksim tālāk par Družkovku vai Konstantinovku. Labi, mēģināsim brukt! Iztukšojam kafijas tases un turpinām ekskursiju. Uz īsu brīdi piestājam Slovjanskas kūrortu zonā pie viena no tur esošajiem sālsezeriem. Izkāpju un parbaudu, ūdens patiešām riktīgi sāļš. Šajā ezerā līdzīgi, kā Nāves jūrā iespējams peldēties un vienlaicīgi lasīt avīzi un tapat, kā tur šejienes ezera grunti klāj īpašas dūņas, kuras skaitās ārstnieciskas. Pašu kūrortu tā īsti par tādu nosaukt grūti. Apkārt valda ierastais bardaks un tikai ezera pretējā krastā var manīt kādu dižāku daudzstāvu ēku. Turp pagaidām neesot iespējams aizbraukt, jo sanatoriju korpusos un apkārtējā mežā ir nobāzējušās Ukrainas armijas vienības un transports. Patiesībā jau pa ceļam līdz un no Svjaogorskas pāris vietās mežā jau pamaniju apmetnes un lielu skaitu visdažādākās armijas tehnikas. Aleksandrs saka, ka šādas armijas pagaidu apmetnes šeit esot vairākās vietās un ļoti daudz! Mani tas pat sāk izbrīnīt! Kāpēc tas viss netiek laists darbā ATO zonā, kur tas ir nepieciešams?

Aleksandrs atbild, ka pagaidām Ukrainas armijas vienības šajā operācijā vispār neņem pilnvērtīgu dalību un antiteroristisko operāciju veic tikai  tā saucamā Nacionālā gvarde, kura pārsvarā saformēta no iekšlietu struktūru un brīvprātīgajām vienībām, kuras pakļautas nevis aizsardzības ministrijai, bet iekšlietu ministrijai. Armijas vienības kaujas operācijas pilnā mērā varēšot veikt tikai gadījumā, ja valstī tiks izsludināts karastāvoklis. Tā kā tāds nav izsludināts armija kaujās nepiedalās. Savukārt ar karastāvokļa izludināšanu esot savāda situācija jo, ja tādu izsludina tas var radīt tālejošas negatīvas juridiskas sekas. Piemēram daudzi var atteiktirs maksāt nodokļus vai nepildīs kontraktus attaisnojoties ar „Foce majeure” (Latv.-nepārvarāmi apstākļi). Otra no Aleksandra versijām kāpēc armija šādi rīkojas ir tas, ka šādi Ukraina nodrošinās gadījumam ja sāktos nopietna kara darbība ar Krieviju. Tā teikt tas kas notiek ATO kaujās ir tikai tāds priekškars. Ja nu sāksies nopietns karš tad tas būs nežēlīgs un ilgstošs, un tas ir tikai mīts, ka Ukrainas armija ir vāja un nav kaujas spējīga! Ja nu, saka Aleksandrs, Krievija uzbruktu Ukrainai tad tā būs pašas Krievijas pašnāvība! Kā piemēru viņs min maziņ mazītiņo Čečeniju, kur Krievijas militārais resors 10 gadus nevarēja ieviest kārtību. Kā tu domā, kas notiks kara gadījumā šeit Ukrainā, kura ir desmitiem reižu lielāka par Čečēniju?

Jā! Būtu labāk, ja vispār nebūtu jākaro, bet tagat ir tā kā ir saka Aleksandrs un mēs dodamies tālāk uz Artjoma rajonu Slovjanskā. Tas ir vēl viens rajons, kur notikušas nopietnākas sadursmes kuru rezultatā cietusi apbūve. Zīmīgi, šeit atkal bijusi situācija, ka Doņeckas republikas kaujinieki savu štābu un apmetni bija ierīkojušī bērnu namā. Laikam jau taisnība būs Ņevzorova kungam kurš vienā no intervijām sacīja, ka „Doņeckas republikas kaujinieki nav nekādi cīnītāji. Tie redz esot zagļi un blēži, kuri spēj karot tikai slēpjoties aiz saulespuķu sēkliņu tiergotājām un dūšīgu veikalnieču mugurām”. Šajā gadījumā izskatās, ka skola, bērnudārzs vai bērnunams nav bijis šķērslis šiem tā saucamajiem Doņeckas republikas „atbīvotājiem”.

Atšķirībā no Semjonovkas, kur ciemata ēkas atradās nostāk no sabombardētās slimnīcas, šeit pie bērnunama privātmāju apbūve sākas burtiski aiz tā nožogojuma. Tādēļ šeit kauju rezultātā cieta arī vairākas dzīvojamās mājas. Pārsvarā tās izpostīja ugunsgrēki, kurus izraisīja bumbu sprādzieni. Lielākajai daļai ēku tomer izdevās palikt veselām un tās vietām rotā tikai ložu pēdas uz sinām vai žogiem pie tām. Jāsaka gan, ka nodegušo māju nav visai daudz. Uz tuvējās ielas saskaitīju tādas septiņas no kurām trīs jau ir atjaunotas, bet parējās notiek gruvešu novākšana un tiek uzsākti celtniecības darbi. Arī netālu esošā skolas ēka kuras teritorijā esot uzsprāguši pāris lādiņi uz šo brīdi ir pilnīgi atremontēta un nekas neliecina par to, ka tai pirms tam esot izbiruši visi logi. 

Ceļš Doņeckas virzienā.

Kopumā Slovjansku esmu apskatījis un mēs pametam pilsētu. Artjoma rajons atrodas Slovjanskas rietumos un burtiski nepilnus 10 kilometrus tālāk jau sākas Kramatorskas pilsēta. Turp arī dodamies. Patiesībā šādas pilsētas, kā Slovjanska un Kramatorsaka šeit Doņeckas un daļēji Luganskas apgabalos ir vairākas un tās skatoties kartē veido veselas ķēdes, kuras savstarpēji atdala rikai dažu kilometru atstarpes. Tā teikt šī ir stipri urbanizēta teritorija ar vairākam grupām pilsetu. Protams, ka lielākā apdzīvoto vietu koncentrācija ir ap Doņecku un Lugansku. Vairākās no šeit esošās pilsētās iedzīvotāju skaits līdzīgi kā Slovjanskā pārsniedz simts tūkstošus un šīs pilsētas savukārt aplenc mazāku pilsetu un ciematu grupas.