Karš un miers (Kas notiek Austrumukrainā)78

Daļa ļaužu ar bērniem jau tagad sāk pulcēties laukumā un pagaidām, kā jau teicu čupojās ap strūklaku, kur uzstādītas dažādas atrakcijas un tiek tirgoti dažādi našķi.

Slovjanskas noskaņojums un nedaudz Donbasa vēstures..

Vēl nelielas grupiņas ļāužu pulcējas laukuma zaļajā zonā koku paēnī un aktīvi apspriež pēdējo laiku notikumus. Dažbrīd norit pa kādai asākai diskusijai, bet var manīt, ka lielākā daļā viennozīmīgi ir Ukrainas vienotības piekritēji un galvenā tēma par ko tiek lauzti šķēpi ir tas, ko darīt ar  bijušajiem pilsētas vadītājiem, kuri atbalstījuši separātistus, bet tagad jau staigājot pa pilsētu ukraiņu tautiskajās viševankās.

Ļoti aktuāla ir arī tēma par bijušo pilsētas mēru Štepas kundzi. Daudzi pilsētas iedzīvotāji uzskata, ka Štepas kundze pēdējos gados ir ļoti daudz izdarījusi pilsētas labā. Tāds viedoklis ir arī manam šoferim Aleksandram, kurš saka ka Štepas vadībā pilsēta tiešām esot progresējusi. Ielas esot savestas kārtībā, atjaunota stacija un vairākas sabiedriskās ēkas.  Tas, ka Štepas kunde kādu brīdi esot nostājusies separātistu pusē skaidrojams ar to, ka šī sieviete esot pakļauta teroram. Separātisti esot draudējuši viņu nogalināt un izrēķināties ar ģimeni, ja Štepas kundze nesadarbosies ar viņiem. Kā nu tur nebūtu tā saucamā „lustrācijas” tēma šeit šodien ir ļoti aktuāla. Aleksandrs pats man norāda uz vienu aktīvu onkuli laukumā, kurš tagad ģērbies Ukrainas karoga krāsām šūtā trenniņtērpā un saviem sarunu biedriem sludina vienotās Ukrainas vērtības, bet dažus mēnešus atpakaļ esot skraidījis pa laukumu ar Doņeckas republikas separātistu karogu. Ok! Var jau būt, ka cilvēks pēc skarbajiem notikumiem ir kaut ko sapratis un minījis savu viedokli?!

Ja runa ir par to, kāds ir Slovjanskas iedzīvotāju noskaņojums un kā pusē viņi bija pirms karadarbības pilsētā un pēc, tad izstāstīšu Aleksandra viedokli, kurš ir ļoti precīzs un līdzīgu izteica arī citi no ļaudīm ar kuriem sanāca aprunāties par šo tēmu. Un tātad, nāksies atkāpties nedaudz vēsturē. Patiesībā visa Donbasa teritorija, kurā ietilpst Doņeckas un Luganskas apgabali līdz pat 19. g.s. beigām bija salīdzinoši mazapdzīvota stepju teritorija. Skarbajiem stepes klimatiskajiem apstākļiem ne katrs spēja pielāgoties un tādēļ šeit apmetušies uz dzīvi tikai izturīgi ļāudis. Sākotnēji šo teritoriju pārsvarā apdzīvoja krimas tatāru gani -klejotāji, bet vēlāk šeit ieradušies arī ukraiņu kazaki. No 1803. gada līdz Oktobra revolūcijai šīs teritorijas tiek iekļautas Jekaterinoslavas (Jekaterinoslava mūsdienu Dņepropetrovska)guberņā.

Tikai 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā, kad šeit tika uzieti lieli ogļu krājumi reģionā parādījās pirmie ogļu ieguves uzņēmumi, kuri pārsvarā piederēja ārzemju turīgiem ļaudīm kuriem Krievijas impērijas varasiestādes atļāva uzsākt uzņēmējdarbību, mūsdienīgi sakot investēt jaunās ražotnēs. Tā arī šeit tika uzbūvētas pirmās šahtas un izveidoti karjeri. Sekojoši attīstījās arī metalurģijas uzņēmumi. Protams, ka uzreiz kļuva aktuāls jautājums, kur ņemt darbaspēku? Tā nu šeit brīvprātīgi un piespiedu kārtā ieradās liels skaits ļāužu no visas Krievijas impērijas, kuri pārstāvēja visdažādākās tautības. Tālāk sekoja 17. gada revolūcija un jaunā padomju vara nacionalizēja Donbasa uzņēmumus. Te arī jāpiemin tas, ka divdesmitajos gados komunistu vadībā Ukrainas teritorijā, tajā skaitā Donbasā tiek izraisīts mākslīgs bads (vēsturē zināms kā Голодомор) , kā rezultātā mira vairāk kā miljons Ukrainas iedzīvotāju, kuri pārsavarā bija ukraiņu tautībai piederīgi. Pakāpeniski Donbass (Doņeckas guberņa no 1919 līdz 1925.gadam) kļūst par vienu no PSRS indusrtijas dzinējspēkiem. Sekojoši industriālo plānu realizācijai bija jāaizpilda dzīvās masas iztrūkums un atkal uz šejieni tika nosūtīti ļaudis no visas Padomju savienības. Šajā laikā vēl izteikts bija fakts, ka darbam šahtās tika nosūtīti notiesātie, gan kā kriminālie, gan politiskie. Tātad migrācijas rezultātā uz šejieni ieradās, jeb tika nosūtīts milzīgs skaits ļāužu, kuru nacionālā piederība un sociālais statuss bija raibu raibais. Tādējādi nekad šajā reģionā nebija iespējams precīzi noteikt, kādas tautības pārstāvju šeit ir vairākumā. Vēl jo vairāk padomju laikos etniskajai piederībai netika pievērsta liela uzmanība, kā rezultātā izveidojās situācija, ka nebija svarīgi kuras tautības pārstāvji šeit dominē. Visi taču dzīvoja vienā lielā, sākotnēji Krievijas impērijā, vēlāk Padomju savienībā un kāda administratīvā reģionā-Ukrainas PSRS vai  Krievijas PSFR nebija lielas nozīmes. Gala rezultātā sanāca tā, ka Doņeckas guberņa, jeb Donbass praktiski visu laiku bija iekļauts ar Ukrainu saistītās administratīvajās teritorijās un kādu brīdi pat daļa no mūsdienu Rostovas apgabala (Krievijā) atradās Doņeckas guberņas sastāvā.  Attiecīgi pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Donbass, uz to mirkli Doņeckas un Luganskas apgabali, palika Ukrainas sastāvā.

Tā nu Ukraina ir mantojusi šādu sarežģītu reģionu, kura iedzīvotāji tā īsti līdz galam nav apzinājuši, kas viņi ir! Ukraiņi, krievi, padomju cilvēki? Jāsaka, ka tas tā arī esot, aptuveni puse no visiem iedzīvotājiem pēc PSRS sabrukuma tā īsti nav identificējuši sevi nedz ar Ukrainu, nedz ar Krieviju. Pēc tautas skaitīšans datiem šeit ukraiņu tautības iedzīvotāju esot aptuveni 50% un 40% sevi uzskatot par krievu tautībai peiderīgiem. 10% ir dažādu citu tautību pārstāvju, jeb tādu kuri nevar pateikt, kas viņi ir. Jāsaka gan, ka lielā daļa Austrum Ukrainas ukraiņu arī nerunā savā valodā un pamatā sazinās krieviski, bet tas viņiem netraucē sevi uzskatīt par ukraiņu nācijai piederīgiem. Ja uz kopējo ainu paskatās no politisko uzskatu viedokļa, tad pirms konflikta situācija esot bijusi aptuveni šāda: 40-50% bija vienalga kādā valstī viņi dzīvo, vai tā būtu Krievija vai Ukraina. Aptuveni 20-25% iedzīvotājus varēja uzskatīt par proukrainiski noskaņotiem un aptuveni tik pat daudz esot bijis prokrieviski noskaņoti, jeb Maskavai par labu tendēti. Tātad lielākā daļa uz visu noraudzījās vienaldzīgi, bet tajā pat laikā šī vienaldzīgā ļāužu masa bija tā kura bija viss vieglāk ietekmējama, jo īpaši pirms vēlēšanām. Tieši to līdz  šim daudzi politiķi arī izmantoja savās politiskajās spēlēs un izmantoja arī pēdējo notikumu gaitā. Sākotnēji ar dižiem solījumiem par labāku dzīvi Krievijas sastāvā, bet vēlāk jau ar draudiem šī vienaldzīgā ļaužu masa tika nosvērta par labu prokrieviskajiem separātistiem no Doņeckas republikas. Lielu lomu tajā protams nospēlēja arī Krievijas masu mēdiju propoganda. Sākumā patiešām diezgan daudzi Slovjanskas iedzīvotāji bija gatavi pat uz barikādēm stāvēt lai realizētu prokrieviskās idejas. Tā lūk bija, bet patreiz situācija ir kardināli mainījusies un par to pastāstīšu pēc mirkļa.

Tgad uz īsu brīdi pametam laukumu un aizejam līdz pilsētas Milicijas pārvaldes ēkai, kura konflikta laikā atradās notikumu epicentrā. Šī bija viena no pirmajām ēkām, kuru ieņēma noslēpumainie „zaļie vīriņi”, kuri pārstāvēja tā saucamo „Doņeckas tautas republiku” un sākumā uz šejieni ieradās diezgan daudz tās atbalstītāju. Tad arī tika izveidotas iespaidīgas barikādes lai itkā pasargātos no „Banderoviešu un Labējā sektora fašistiski noskaņotajiem” kujiniekiem. Kaujinieki tā arī neieradās, toties šeit ieradās aizdomīgi sveši ļaudis (ne no vietējiem), kuri sākuši vietējiem prokrievijas ideju aizstāvjiem mācīt, kā rīkoties un ko darīt. Paralēli tam visam tika apcietināti vairāki milicijas darbinieki. Vēl pēc kāda brīža tā saucamais vietējais Doņeckas republikas štābs esot iecēlis savu milicijas priekšnieku, kurš izrādījās Slovjanskas iedzīvotājiem jau labi zināma, vairākas reizes tiesāta kriminālā autoritāte! Pirmais, ko šis Doņeckas republikas „tiesību aizstāvis” paveica, tika nogalināti vairāki bijušie vadošie milicijas darbinieki ar kuriem acīmredzot esot bijuši jānokārto „veci rēķini”. Tā vismaz uzskata lielākā daļā Slovjanskas iedzīvotāju.

Uz jautājumu, kur bija un ko darīja pārējie milicijas darbinieki Aleksandrs atbild šādi: lielākā daļa vadošo milicijas darbinieku izrādījās „saslimuši” vai nu esot devušies atvaļinājumos. Zemākā ranga miliči viena daļa spiestā kārtā pildīja separātistu rīkojumus, vēl daži pamuka uz mierīgākiem Ukrainas reģioniem, bet pavisam neliela daļa tomēr esot devušies uz Kijevu un pieteikušies dienestam Nacionālajā gvardē, un jau vēlāk piedalījušies Slovjanskas atbrīvosnā. Patreiz lielākā daļa Slovjanskas milicijas darbinieku ir atbrīvoti no saviem amatiem un daži pat esot apcietināti. Šodien skatoties arī uz milicijas ēku esmu nedaudz pārsteigts. Taj nav nevienas skarambiņas! Tātad nedz kāds šeit pretojās separātistu uzbrukumiem, nedz kāds šeit cīnījās, kad pilsētu ieņēma Ukrainas ncionālā gvarde.

Par to, kā notika pilsētas ieņemšana arī pastāstīšu pēc mirkļa, bet tagad atgriežamies pie mūsu auto lai turpinātu ekskursiju pa pilsētu. Pa ceļām ielūkojos Svētā gara baznīcā pie pilsetas centrālā laukuma. Interesanti kāpēc šodien svētdienā šeit tik pat kā nav apmeklētāju? Jautāju Aleksandram, kāpēc tā? Vai tad patiešām Slovjanskas iedzīvotji ir tik atturīgi noskaņoti pret reliģiju? Uz to Aleksandrs atbild: lielā daļa ļaužu šodien dodas uz Svjatogorskas klosteri, kur notiekot kaut kādi svētku pašakumi un pie reizes aizlūgšana par mieru reģionā. Patiesībā pirms došanās uz Slovjansku pētot materiālus internetā nejauši biju jau uzgājis informāciju par šo klosteri un spriežot pēc bildītēm tā patiešām varētu būt jauka vieta. Jautāju Aleksandam, cik tālu no šejienes ir līdz šim klosterim. Aleksandrs saka, ka kādi 20-25 kilometri. Te nu man iešaujas prātā ideja, vai manu ekskursiju pa Slovjansku nevarētu papildināt ar braucienu uz Svjatogorsku un īsu vizīti klosterī?  Jautāju Aleksandram, vai viņam nav nekas pretī, ka mēs varētu aizbraukt šodien arī līdz Svjatogorskai. Viņš saka, kāda problēma?! Es taču esot viņa klients un pēdējā laikā takšu bizness ir tāds paknaps, tādēļ jācīnās par katru, kurš vēlas kaut kur aizbraukt. Varam apskatīt tagad Slovjanskas piepilsētu, kurā notikusi karadarbība un pēc tam aizlaist līdz Svjatogorskai.