52

 297  0

Spokos diezgan daudz bilžu rakstu par mūsu pagātni. Jaunā paaudze uz vairumu no bildēm skatās kā uz brīnumu.

Vai šodien vari iedomāties normālu dzīvi bez ledusskapja, dušas, ūdens tualetes un līdzīgām ekstrām, kad elektrība, radioaparāts un parastais teleons ir liels retums.

Es labi attceros tos laikus. Tad arī siļķes laucinieku ēdienkartē vēl ieņēma ļoti ievērojamu vietu.

Kad pagājušā nedēļā pēc ilgiem laikiem iegriezos Purvciema tirgus zivju paviljonā un pārsteigta ieraudzīju to gandrīz tukšu, tikai ar vienu tirdzniecības vietu, kurā bija tikai neliels asortiments saldēto svešjūru zivju un no svaigajām - divas kastes ar laba izskata reņģēm. Nevienu siļķi neieraudzīju. Nopirku 1kg tās pašas reņģes, jo sen tās nebija ēstas.

No agrās bērnības siļķes atceros tikai vienmēr stipri sālītas, kad tās vakariaņām mūs , kādu no bērniem sūtīja nopirkt vietājā lauku bodītē. Tās bija sasālītas koka mucās un pirkumu ietina pelēcīgā papīrā. Toreiz vēl sapņos nerādījās plastmaisas pārtikas maisiņi. Vari iztēloties kāda tā paka izskatījās kāmēr aiznesu līdz mājām, labi ka līdzi bija kāds no klūdziņām pīts vieglāks groziņš, jo sālījums pa ceļam papīru izmērcēja un nu jau tas arī pilēja no groziņa. Siļķes vienmēr pirms ēšanas mērcēja, jo tās bija stipri sāļas. Kad jautāju kāpēc silķes tik sāļas, pieaugušie vienmēr smejoties atbildēja, ka siļkes dzīvo jūrā un tur ūdens ir ļoti sāļš. Savā iztēlē uzbūru aizvien pieminēto sāļo jūru, kur nabaga siļķēm jau dzīvām esot jāiesālās. Jau biju liela meitene, kad joprojām dzīvoju pārliecībā, ka siļķes no jūras sāļuma ir sāļas. Jūru biju redzējusi tikai grāmatu bildēs.

Pirmo reizi savā mūžā jūru sajutu sev visapkārt tajā 1944. gada 13./14. naktī, kad kuģoju jau bēgļu gaitās no Liepājas uz Dancigu. Neko neredzēju, bet tikai sajutu, jo Liepājā uz kuģa uzkāpām jau krēslai iestājoties, bet Dancigā nokāpām no kuģa vēl tumsā. Toreiz par siļķu sāļumu domas pat prātā nenāca. Tonakt aktuālākā tēma bija - barosim jūrā mencas, vai sveiki nokļūsim galapunktā.

Pirmo reizi jūru reāli ieraudzīju pēc kara, kad mācījos Auces vidusskolas 8. klasē. Tad manu klasi klases audzinātājs aizveda brīnišķīgā ekskursijā pa Kurzemi līdz pašai jūriņai. Jūras sāļumu tad praktiski nobaudīju pirmo reizi, kaut sen jau zināju, ka tas nav salīdzināms ar siļķu sāļumu un pieaugušie bērnībā mani krietni izjokojuši.

Pašai pieredzes ar zivīm man nebija, izņemot tās retās reizes, kad vietējā upē - Ventas pietekā sazvejoja kādu asari, raudu vai līdaku un redzēju, ka tās uzcep vai izvāra zivju zupā.

Mans galvenais notikums ar zivju sālīšanu gadījās 1949. g. maijā, kad vecāki bija jau martā deportēti uz Sibīriju un man pašāi bija jāsāk stingri domāt par izdzīvošanas minimuma sagādi. Brālis bija nupat kā kursos ieguvis šoera tiesības un jau strādāja Auces Patērētāju biedrībā uz smago mašīnu par šoeri. Viņi brauca regulāri uz Enguri un veda zivis Pat.b-bas veikaliem. Šoerītim arī vienmēr iedeva kādu zivju sainīti. Svaigās reņģes parasti cepām. Maija mēnesī zvejo t.s. lapu reņģes, kas pēc izskata ļoti līdzīgas vidēja lieluma siļķei. Bračka atkal atnes krietnu paku svaigās lapu reņģes un man dzimst ģeniāla doma, ka tās varētu iesālīt kā silķes vasarai, kad nozvejas var nebūt. Neatceros kur toreiz dabūju palielu māla podu, sakārtoju lielās reņģes rindās un pakaisīju pa starpām ar sāli. Nekaisīju sāli sevišķi daudz, lai nav jāatmērcē lielo sāļumu kā pirktajām siļķēm. Virtuvē zem grīdas bija neliels pagrabiņš, tur iecēlu podu ar reņģēm. Nevienam par savu pārtikas rezervi neko neteicu. Pēc nedēļas vai nedaudz vēlāk nolēmu savu rezervi pārbaudīt. Jau paceļot pagraba vāku, degunā iesitās nejauka smaka. Izcēlu podu ārā un biju patiešām šokēta. No poda nāca tāda kā klusa čaboņa un tur mudžēja un kustējās balti tārpi. Laikam lielās zilās mušas bija tikušas klāt. Kur to visu likt? Labi, ka mājās tobrīd neviena cita nebija. Saimniekam aiz kūtiņas liels dārzs. Uz turieni paslepus aiznesu un apraku ar visu podu. Pašai tā šķebināja, gandrīz līdz vēmienam, ka izkratīt saturu no poda nemēģināju.

Nevienam par šo notikumu nestastīju, bet beidzot sapratu, kāpēc siļķes ir sāļas. Ilgi nevarēju pat paskatīties uz reņģēm, bet nu jau sen tas garām. Nāk jauni notikumi un vecie aiziet otrajā plānā.

Komentāri 52

0/2000
Latvietis ir reņģēdājs un tas nav apvainojums,jo reņģe ir zivju kartupelis!!!
 8  0 atbildēt
Es nemaz nezināju,ka nolādētie krievu okupanti,tavus vecākus deportēja uz Sibīriju!!!Tā bandītu tauta tik daudzām Latviešu ģimenēm sakropļoja dzīves!!!Labi,ka tu brīnumainā kārtā izdzīvoji un,tagad iepriecini tautu ar savām receptēm,fotogrāfijām un dzeju!!!
 8  1 atbildēt

Paldies par tieshaam interesanto staastiijumu! 

Visgarshiigaakaas silkjes esot bijushas ulmanjlaikos par 3 kapeikaam kilo. Tik treknas, ka tauki vien pileejushi. Tagad svaigu siljkji var iegaadaaties tikai centraaltirguu, i to uzmaniigi jaaskataas, ka neiesmeeree jau padziivojushu

 6  0 atbildēt

Es arī kādreiz domāju,ka siļķes sāļas,jo dzīvo jūrā!    

 6  0 atbildēt

labs raksts ar humoru  

 6  0 atbildēt
Rasukiņam,vajadzētu izdot sava dzīvesstāsta grāmatu!!!
 5  0 atbildēt

Ļoti labs raksts, visu to labi atceros, sālītās siļķes koka mucā, skābēti kāposti veikalā (12 kap. kg.) tirgū aptuveni 1.rbļ.kg. Kartupeļi, biezpiens, krējums, sīpols sagriezts šķēlītēs, cik tas bija gardi. Studentu iztika, cepti kartupeļi + pieminētās piedevas, nevis, kā šodien sintētiskie roltoni, kurun izcelsme nav zināma.

Paskatījos, šodien mūsu laiku studentu pusdienas, šodien izmaksā, ka labas pusdienas restorānā. žēl.

P.S. Interesanta informācija par siļķēm. Tās ir lielākie bara dzīvnieki, tapēc tās ir viss vieglāk nozvejot, Vidējais siļķubars sastāda kubu ar malu 1.km(!!!!) platumā , garumā, ka arī 1.km(!!!!) dziļumā. Iemet spaini un izvelc.  

 5  0 atbildēt
Paldies, ka raksti šeit. Ir iemesls te ienākt un lasīt.
 5  0 atbildēt

ja nesālītu, tad nebūtu sāļas. viņas ir gardas arī nesālītas, uzceptas, pat gardākas par strimalu

 4  0 atbildēt
Loti jauks stasts
 4  0 atbildēt

Siļķes ir sāļas tāpēc, ka dzīvo jūrā, kur ūdens arī sāļš. Kāpēc jūrā ir sāļš ūdens? Tāpēc, ka jūrā dzīvo arī roņi. Ko roņi jūrā dara? Pareizi - čurā, tāpēc arī jūras ūdens (un siļķes!) ir sāļš. Tas taču ir elementāri

 4  0 atbildēt
Man ir viena tabu tēma no ēdieniem!!!Es nemūžam neēdīšu dzīvnieku mazuļus!!!Es nevarētu sev māgā dabūt iekšā ne jēriņu,ne piena cūciņu!!!Arī teļa gaļa mani šķebina!!!Neizprotu tos zemniekus,kas bez sirdsapziņas pārmetumiem aiziet uz kūti un noslaktē mazo aitas bērniņu,lai varētu pamieloties ar jēra gaļu..... Nez,kā justos cilvēks,ja lauvas zoodārzā barotu ar bērnunama mazuļiem!!!Laikam,ne pārāk labi!!!
 3  0 atbildēt

jo alus ir salds

 3  0 atbildēt

Superīgs atskats uz tavām bērnības gaitām.   

 3  0 atbildēt
Rasukiņ,kad tu ēd ceptus nēģus,tu viņiem,kādu mērci lej virsū vai ēd tā pat???
 3  0 atbildēt
Vissneizdevīgāk ir pirkt butes un lucīšus,kam ir tikai lielās galvas un ēdamā gaļa ir diezgan maza!!!Galvas pat musrarruņči vairs negrib ēst,jo viņi tikai no kaķu vecenēm gaida sauso barību un citus našķus!!!
 3  0 atbildēt

tikko atgriezos no ciemošanās pie kursa biedra,visa ciemošanās ,principā ir alus dzeršana ,šoreiz ar kalmāru no ķīnas, bet nu izlasot virsrakstu nedaudz parāva uz augšu atceroties to aromātu ar siļķēm padomju lielajās konservbundžās, siļķe ar kartupeļiem man garšo,bet ne ēļļā turēta..

 2  0 atbildēt

  Pat sagribejas pasham ceptas rengjites uzest.Gadus 15 -20 nav estas,bet garsha vel uz meles.Sevishki ,ja gadijas lielakas un ar ikriem ,tad vareja est un est ...  

 2  0 atbildēt

        ļoti patika.

 2  0 atbildēt

Es ta ari nesapratu,

 2  0 atbildēt