Spokos diezgan daudz bilžu rakstu par mūsu pagātni. Jaunā paaudze uz vairumu no bildēm skatās kā uz brīnumu.
Vai šodien vari iedomāties normālu dzīvi bez ledusskapja, dušas, ūdens tualetes un līdzīgām ekstrām, kad elektrība, radioaparāts un parastais teleons ir liels retums.
Es labi attceros tos laikus. Tad arī siļķes laucinieku ēdienkartē vēl ieņēma ļoti ievērojamu vietu.
Kad pagājušā nedēļā pēc ilgiem laikiem iegriezos Purvciema tirgus zivju paviljonā un pārsteigta ieraudzīju to gandrīz tukšu, tikai ar vienu tirdzniecības vietu, kurā bija tikai neliels asortiments saldēto svešjūru zivju un no svaigajām - divas kastes ar laba izskata reņģēm. Nevienu siļķi neieraudzīju. Nopirku 1kg tās pašas reņģes, jo sen tās nebija ēstas.
No agrās bērnības siļķes atceros tikai vienmēr stipri sālītas, kad tās vakariaņām mūs , kādu no bērniem sūtīja nopirkt vietājā lauku bodītē. Tās bija sasālītas koka mucās un pirkumu ietina pelēcīgā papīrā. Toreiz vēl sapņos nerādījās plastmaisas pārtikas maisiņi. Vari iztēloties kāda tā paka izskatījās kāmēr aiznesu līdz mājām, labi ka līdzi bija kāds no klūdziņām pīts vieglāks groziņš, jo sālījums pa ceļam papīru izmērcēja un nu jau tas arī pilēja no groziņa. Siļķes vienmēr pirms ēšanas mērcēja, jo tās bija stipri sāļas. Kad jautāju kāpēc silķes tik sāļas, pieaugušie vienmēr smejoties atbildēja, ka siļkes dzīvo jūrā un tur ūdens ir ļoti sāļš. Savā iztēlē uzbūru aizvien pieminēto sāļo jūru, kur nabaga siļķēm jau dzīvām esot jāiesālās. Jau biju liela meitene, kad joprojām dzīvoju pārliecībā, ka siļķes no jūras sāļuma ir sāļas. Jūru biju redzējusi tikai grāmatu bildēs.
Pirmo reizi savā mūžā jūru sajutu sev visapkārt tajā 1944. gada 13./14. naktī, kad kuģoju jau bēgļu gaitās no Liepājas uz Dancigu. Neko neredzēju, bet tikai sajutu, jo Liepājā uz kuģa uzkāpām jau krēslai iestājoties, bet Dancigā nokāpām no kuģa vēl tumsā. Toreiz par siļķu sāļumu domas pat prātā nenāca. Tonakt aktuālākā tēma bija - barosim jūrā mencas, vai sveiki nokļūsim galapunktā.
Pirmo reizi jūru reāli ieraudzīju pēc kara, kad mācījos Auces vidusskolas 8. klasē. Tad manu klasi klases audzinātājs aizveda brīnišķīgā ekskursijā pa Kurzemi līdz pašai jūriņai. Jūras sāļumu tad praktiski nobaudīju pirmo reizi, kaut sen jau zināju, ka tas nav salīdzināms ar siļķu sāļumu un pieaugušie bērnībā mani krietni izjokojuši.
Pašai pieredzes ar zivīm man nebija, izņemot tās retās reizes, kad vietējā upē - Ventas pietekā sazvejoja kādu asari, raudu vai līdaku un redzēju, ka tās uzcep vai izvāra zivju zupā.
Mans galvenais notikums ar zivju sālīšanu gadījās 1949. g. maijā, kad vecāki bija jau martā deportēti uz Sibīriju un man pašāi bija jāsāk stingri domāt par izdzīvošanas minimuma sagādi. Brālis bija nupat kā kursos ieguvis šoera tiesības un jau strādāja Auces Patērētāju biedrībā uz smago mašīnu par šoeri. Viņi brauca regulāri uz Enguri un veda zivis Pat.b-bas veikaliem. Šoerītim arī vienmēr iedeva kādu zivju sainīti. Svaigās reņģes parasti cepām. Maija mēnesī zvejo t.s. lapu reņģes, kas pēc izskata ļoti līdzīgas vidēja lieluma siļķei. Bračka atkal atnes krietnu paku svaigās lapu reņģes un man dzimst ģeniāla doma, ka tās varētu iesālīt kā silķes vasarai, kad nozvejas var nebūt. Neatceros kur toreiz dabūju palielu māla podu, sakārtoju lielās reņģes rindās un pakaisīju pa starpām ar sāli. Nekaisīju sāli sevišķi daudz, lai nav jāatmērcē lielo sāļumu kā pirktajām siļķēm. Virtuvē zem grīdas bija neliels pagrabiņš, tur iecēlu podu ar reņģēm. Nevienam par savu pārtikas rezervi neko neteicu. Pēc nedēļas vai nedaudz vēlāk nolēmu savu rezervi pārbaudīt. Jau paceļot pagraba vāku, degunā iesitās nejauka smaka. Izcēlu podu ārā un biju patiešām šokēta. No poda nāca tāda kā klusa čaboņa un tur mudžēja un kustējās balti tārpi. Laikam lielās zilās mušas bija tikušas klāt. Kur to visu likt? Labi, ka mājās tobrīd neviena cita nebija. Saimniekam aiz kūtiņas liels dārzs. Uz turieni paslepus aiznesu un apraku ar visu podu. Pašai tā šķebināja, gandrīz līdz vēmienam, ka izkratīt saturu no poda nemēģināju.
Nevienam par šo notikumu nestastīju, bet beidzot sapratu, kāpēc siļķes ir sāļas. Ilgi nevarēju pat paskatīties uz reņģēm, bet nu jau sen tas garām. Nāk jauni notikumi un vecie aiziet otrajā plānā.
Tā bandītu tauta tik daudzām Latviešu ģimenēm sakropļoja dzīves!!!Labi,ka tu brīnumainā kārtā izdzīvoji un,tagad iepriecini tautu ar savām receptēm,fotogrāfijām un dzeju!!!
