Kurš gan nav gribējis papētīt pamestas būdiņas?? 
Es gan to vairs negribētu darīt. Man jau pietiek ar vienu morālo traumu 
Tūlīt pastāstīšu iemeslu...
Kāpēc man joprojām bail no tumsas?3
199
1
Tas bija pirms aptuveni 2 gadiem, man pašai tad bija laikam..14..nezinu..
Bija vasara, un ar divām draudzenēm taisījām pidžamballīti 
Viena ierosināja aiziet uz kkādu nopostītu ūķi. Nevienai no mums nebija jausmas, kas tur varētu būt, bet nu... oh well 
Bijām sīkas un prātiņā neattīstījušās.
Sagaidījām 02.00 naktī, saģērbāmies un sākām ceļu. Būdiņa galīgi nebija tālu, blakus bija Baltijas jūra un steķi. Nonācām pie ūķīša durvīm. Nopūtāmies un ar ļodzīgiem ceļgaliem iesoļojām mājā.
Tā bija divstāvīga un pamesta māja sabrukšanas stāvoklī. Dēļi zem kājām stipri čarkstēja. Vienā brīdī otrajā stāvā gandrīz ielūzu 
Lai nebūtu pārāk melns, izmantojām telefona flashlightus. Neko dīvainu nemanījām. Protams, visas trīs bijām vīlušās un neapmierinātas, jo cerējām vismaz kkādus sikspārņus ieraudzīt 
Reklāma
Izlēmām apsēsties un papļāpāt. Ūķī bija pirmais stāvs, gandrīz pretī ieejas durvīm bija kāpnes uz otro stāvu.
Tā nu visas trīs sēdējām uz ieejas trepēm un apspriedām redzēto. Nekas interesants no tā nesanāca, tāpēc sākām runāt par kkādiem spokiem un par puišiem arī
No kāpņu puses atskanēja krakšķis. Mēs īpašu uzmanību nepievērsām. Turpinājām runāt un skatīties uz skaisto Baltijas jūru. Atskanēja vēl skaļāks krakšķis. Mūsu runājamā tēma pārvirzījās uz krakšķiem. Mums mazliet palika bail, vismaz man, taču es nekam no tā neticēju tāpēc izlēmu, ka turpināšu būt pašpārliecināta skeptiķe. Tad visbeidzot atskanēja kaut kas līdzīgs KKKKRRRRRAAAAAKKKKŠŠŠŠŠŠTTTTTRRRRRRRRRRRRuiRRRRRRRRR
Abas manas draudzenes apcirtās apkārt, taču mans īpatnējais instinkts lika man sastingt. Bet es ilgi par tādu ledus skulptūru nepaliku. Apgriezos arī es, un redzēju, kā pēc sekundes pazūd balta figūra ar tādu kā kāzu kleitu...
Visas trīs sākām kliegt un apskāvušās, klupdamas un nežēlīgi baurodamas kūlāmies uz vasarnīciņu. Vēl jo labāk, pa ceļam satikāmies ar niknu suņu bariņu tāpēc, lai vismaz izdzīvotu, nācās skriet pa garāko ceļu, kas veda caur mežu.
Nonācām vasarnīcā un pa taisno metāmies gulēt, lai tā figūra mūs nepaspētu noķert 
Tajā naktī, baiļu ietekmē, uz knapi vienvietīgā dīvāniņa gulējām visas trīs.
Es ticu, ka tie bija kkādi smadzeņu gļuki. Joprojām nesaprotu un arī nevēlos saprast, kas tas bija par sviestu. Bet to es jums saku - ja vajag bērnības traumas, varat bez bēdu iet un pētīt vecus, sagrabējušus ūķus!
P.S. Man nav bail no tumsas 
Tev patiks šie raksti
(