Rakstu,jo esmu nokļuvis smagās pārdomās! Jau nedēļu,nebiju saņēmis ziņu,no sena drauga,ar kuru regulāri sarakstījos un sazvanījos.Šodien saņēmu ziņu no viņa draudzenes,ka džeks naktī pakāries. Joprojām esmu šokēts,jo viņš vienmēr likās dzīvespriecīgs,un ar labu loģiku,apveltīts cilvēks. Kapēc rakstu šo? Lūdzu visiem,rūpīgāk pasekot līdzi sev tuvajiem un palīdzēt,ja tas vajadzīgs,lai arī viņi nebeigtu savu dzīvi 25gadu vecumā! Mums,katram,ir kautkas,kā dēļ dzīvot!
Depresija ir bīstama. Ikdienas steigā nepamanam izmaiņas draugos un ģimenes locekļos. Daži nespēj to izturēt un atrod vieglāko izeju - pašnāvību.
Jo attīstītāka valsts, jo vairāk pašnāvību notiek. ĀFRIKĀ praktiski pašnāvību nav , bet ir citas problēmas.
Nu vecīt, steidzīgi aizdomājies par savu dzīvi, jo mēdz teikt: "Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu"...
"...jebkuras sāpes var panest un pārdzīvot..." Jā, var pārdzīvot, taču tajā mirklī negribās tās pārdzīvot! Nevarēt un negribēt nav viens un tas pats.
Gļēvuļi tikai tāpēc, ka nedomā par saviem tuvajiem??? Jūs ko - nopietni? Tajā brīdī, kad tev pasaule brūk zem kājām, apkārtējie cilvēki ir pēdējais, par ko pašnāvnieks domā! Arī pašnāvību izdarīt ir jāsaņemas... Tas nemaz nav tik viegli. Vienkārši ir cilvēki, kuri var uz visu paskatīties ar skaidru galvu, bet ir cilvēki, kuri to nevar. Bet tāpēc teikt, ka viņi ir egoisti un gļēvuļi? Nepiekrītu. Viņi ir tieši tādi paši cilvēki, tikai visu uztver saasinātāk.
Es drīzāk teiktu, ka pašnāvība ir sauciens pēc palīdzības...
Ir tādi cilvēki, kas sabiedrībā ir atvērti, draudzīgi un liekas ka vispār nekas tāds nav iespējams.
Bet mājās, daudzi paliek savādāki, drūmi un arī ar nosliecēm uz pašnāvību.
Tas ir atkarīgs no katra cilvēka dzīves uztveres, vai viņš mazākos šķēršļus un pārdzīvojumus ņem stipri pie sirds vai nē.
Paldies dievam man viss ar to ir ok, nekad dzīvē vēl nav iešāvusies prātā tāda doma atņemt sev dzīvību, graizīties vai darīt kaut ko tamlīdzīgu (pat nesaprotu, kā ko tādu var citi cilvēki iedomāties) 
Agrāk vai vēlāk visi jau nomirsim, bet nu jā šis nav tas labākais veids kā aiziet no dzīves
Ja jau pakārās, tātad bija nopietns iemesls šādam solim.Spriežu pēc autora teiktā par šo cilvēku - ka bijis gudrs un tā tālāk.Bet ne vienmēr ar gudrību pietiek.Vajag vēl ticību (ka visu IR iespējams mainīt/ka nav viss tik slikti vai arī ka būs viss labi) un nervus no dzelzs - it īpaši ja esi jūtīgs un emocionāls cilvēks.Kāds droši vien nepiekritīs, bet man vienalga.Katrs no mums uz lietām skatās savādāk.
Kad draudzene pameta mani, ar domāju ka viss.... nav citas izejas ;/ no tā nebija vnk parasta draudzene
ar viņu vēlējos saistīt visu savu dzīvi un reiķinājos ar viņu
bet ir kā ir .. esmu viens ,,, bet kaut kā vel elpoju
Cik es esmu runājusi ar pašnāvniekiem - jēgas nav palīzēt. Un es to saku balstoties uz kontaktu ar vairākiem suicīdiem. Viens suicīds grasās izdarīt pašnāvību, jo meitene atsaka un ir maita tapēc (man pašai bij šī situācija, un tas, ka suicīda ģimenes biedri dēļ "manas vainas" sāk izteikt iespējamus fiziskus draudus nav piedodama rīcība) cits atkal tādēļ, ka vairāk dzīvo pa mākoņiem nekā realitātē un kāds atkal atrod problēmas, kur to nav... protams, ir cilvēki ar ļoti nopietnām problēmām (ar domu, kur cilvēks šķīries, zaudējis darbu, ir nopietna slimība utt..)un vēlas palīdzību. Agrāk es biju tādās pašās domās, kā tu, līdz mana cenšanās palīdzēt beidzās ar to, ka vismaz 5 tāda veida kontaktos man sāka izteikt draudus un šantažēt ar savām nāvēm, kā "ja tu nerunāsi ar mani - nositīšos, bet tev po***, tapēc es tāpat nositīšos". Divos gadījumos man bij jāpārstāj apmeklēt sociālie portāli uz kādiem 3 mēnešiem, lai cilvēks at****os ar saviem draudiem. Tas, ka cilvēks ir pašnāvniecisks nav attaisnojums viņam izrādīt sūdīgi attieksmi un prasīt vēl par to cieņu un atbalstu. Es pati esmu bijusi pašnāvnieciska un neveiksmīgi mēģinājusi nosisties, tādēļ es zinu, kā apmēram citi var justies, bet javien cilvēks pats negribēs, lai viņam paliek labāk, neviens cilvēks ar savu atbalstu nepalīzēs. Atbalstītājs tikai izmetī savu laiku, jo suicīds grib kādu, kam čīkstēt par problēmām, un ja ir pazīstams ar tumblr, tad klāt nāks visi tie tekstiņi un foto "nevienam nerūp", "depresija ir jobana wonderland yaay" u.c.
smi: nav jau tā ka nav dr ,Latvijā man ir draudzenes divas palikusas ,bet reti kad sanāk sarakstīties un nejau dēl tā ka esmu savādāka un mierīgāka ka nav dr seit ,bet gan ka nevaru ar nevienu īsti sadraudzēties seit. Drīz man būs sunītis un tgd es vairs nevaru par tādu lietu domāt ,jo būs man jārūpējas par vinju. Ja es aiziesu kas tad par vinju rūpēsies? Domāju katru nakti ,liekās ka eju sviestā galīgā un dazreiz pat nesaprotu vai tā esmu es un sāku baidīties no sevis.
man vismaz ir pauti.