Kaķis. Manu pēdējo dienu galvenais atslēgvārds ir kaķis. Un es nevaru beigt sajūsmināties par tiem īsajiem mirkļiem, kad kaķis beidzot izrāda uzmanību, ka viņam interesē, ko es daru. Es cenšos ignorēt pāris saplēstas vāzes, izlietu kafiju no rīta, kas nepadomājot atstāta uz galda. Kopumā ir forši. Un taisnība bija tiem, kuri teica, ka minku bērnam vajadzīgs laiks. Tagad jau pēc nepilnas nedēļas (rakstu ieliku ātrāk, nevis tieši pēc nedēļas, jo mans nākamo dienu grafiks ir diezgan pieblīvēts sakarā ar dzimšanas dienas svinībām un brīvprātīgo darbu)... bet ne par to. Tātad, tagad jau pēc nepilnas nedēļas kaķis beidzot spēj pus dienu nosēdēt uz ledusskapja, neskatoties uz to, ka es tur rosos. Protams, vēl aizvien ir brīži, kad mincis atrod kādu labi maskētu paslēptuvi, taču es jau esmu iemācījusies - un šo vairs nemeklēju kā plēsta, zinu, kad viņš gribēs pats izlīdīs laukā. Jā, no paslēptuvēm kaķis parasti lien laukā ar skaļu Mjau, izrāda interesi par rotaļu pelītēm un, kā jau teicu - arī par mani. Kad naktīs sēžu pie datora un kaut, ko darbojos - ik pa laikam redzu viņu, viņš paskatās no stūra uz mani, kamēr minkam šķiet, ka neredzu.
Tagad esmu daudz mierīgāka, arī mani nervi ir nomierinājušies puslīdz. Ja vēl minku bērns ēstu nedaudz vairāk, man būtu vēl mierīgāka sirds, taču ir labi tā, kā ir. Un tagad es pavisam noteikti ticu, ka kaut, kad drīzumā / vai ne tik drīz, bet tomēr - kaķis ļaus sevi paglaudīt un es būšu iemantojusi viņa uzticību. Pagaidām tikai parunājos ar viņu un respektēju tos brīžus, kad viņš vēlas pabūt pilnīgi viens, jo, ja šo izbiedēju tad sākās lielais jampadracis.
Tā mums iet.
Vēlos pateikt milzīgu paldies cilvēkiem šeit, kuri mani spēja nomierināt, izstāstīja ap, ko un, kā lietas grozās, kas kaķītim vajadzīgs un, kā man jārīkojas. Tagad ir daudz vieglāk minku saprast. Un, paldies Dievam, viņš vairs neizrāda interesi par duškabīni, tātad tur visu atkal varēs saskrūvēt un savest kārtībā. 
Tas tā starp citu.
Kopumā es ticu, ka man jau tagad ir labākais mincis pasaulē. <3
