It nakts. Es guļu gultā un cenšos uzvesties maksimāli klusu, lai mans jaunais dzīvokļa biedrs - kaķu puika beidzot izlīstu no duškabīnes apakšas un kaut, ko ieēstu. Jā, es zināju, ka kaķa ienākšana manā dzīvē un kaķa pieņemšana pie sevis nebūt nebūs kaut, kas viegls... Es ar to rēķinājos un rēķinos arī tagad, kad šķiet - nu dien, trakāk vairs nevar būt. Cenšos saglabāt mieru domājot, ka dzīvnieks paliek dzīvnieks un viņam jāpierod pie jaunās vietas.
Centos saglabāt mieru arī tad, kad mans deviņus mēnešus vecais kaķu puika izlēma palīst zem duškabīnes pa vienu, niecīgu spraugu. Nepietiek ar to, ka visu rītu izmeklējos kaķi pa visu dzīvokli, domājot, ka viņš kaut, kādā mistiskā veidā ir ticis laukā, lai gan labi zināju, ka tas vienkārši nav iespējams. Taču,šis izrādās tup tur un ''čillo.'' Why not? Ja vien viņam pietiktu prāta, ka pa to pašu spraugu pa kuru ielīdis viņš var arī tikt laukā. Nu, nekas cits neatlika... Manam tēvam nācās lauzt vaļā duškabīnes apakšu, lai puikam ir lielāka izeja. Nu, lūk.. Tagad man ir pus izārdita vannasistaba, bet kaķis pat nav iedomājies līst ārā. Viņam redz tur ir labi. Izmēģinājos šā tā - saucu mīļi, saucu skarbi, desu noliku - viņam no tās desas ne silts, ne auksts.. Pilnīga vienaldzība. Pilnīga vienaldzība gan pret desu, gan pret mani. Lieliski saprotu, ka kaķim par draugu kļūt ir sarežģītāk nekā sunim. Bet, vai tad nepastāv teiciens - Nekod rokā, kas Tevi baro...?
Vienīgais, ko kaķu puika pa šīm nepilnām divām dienām ir pierādījis, ka ir lielisks plēsējs - bez problēmām iekodīs un ieskrāpēs, slēpsies tumšos stūros, ka es traka paliktdama varēšu meklēt un metīs man pilnīgu ignoru. Lūk, tā. Es protams, viņu nelikšu uz ielas dēļ pāris izdarītām blēņām un dēļ tā, ka man bija jāiet pie kaimiņiem, jāprasa skrūvgriezis, lai dabūtu vaļā to nolādēto duškabīni.
Bet, gribu ar šo teikt, lai kārtīgi apdomājat savu lēmumu pirms ņemt kaķi. Un pie tam, ja šis dzīvnieciņš ir iepriekš daudz cietis un viņam problēmas, kādam uzticēties. Man šķiet, ka pa šīm nepilnām divām dienām man ir nosirmojuši mati, pazuduši puse nervu un izkritušas dažas skrūvītes. Bet, neskatoties ne uz ko, es to kaķi jau esmu iemīļojusi..
Nākamais ieraksts būs, kad būsim ar kaķu puiku nodzīvojuši kopā nedēļu. Varbūt, kāds varētu padalīties ar savu pieredzi, kāds, kurš paņēmis kaķi no patversmes - ne pavisam mazu, bet jau ar savu viedokli par lietām, cilvēkiem un pasauli.
