15

 35  0

It nakts. Es guļu gultā un cenšos uzvesties maksimāli klusu, lai mans jaunais dzīvokļa biedrs - kaķu puika beidzot izlīstu no duškabīnes apakšas un kaut, ko ieēstu. Jā, es zināju, ka kaķa ienākšana manā dzīvē un kaķa pieņemšana pie sevis nebūt nebūs kaut, kas viegls... Es ar to rēķinājos un rēķinos arī tagad, kad šķiet - nu dien, trakāk vairs nevar būt. Cenšos saglabāt mieru domājot, ka dzīvnieks paliek dzīvnieks un viņam jāpierod pie jaunās vietas.

Centos saglabāt mieru arī tad, kad mans deviņus mēnešus vecais kaķu puika izlēma palīst zem duškabīnes pa vienu, niecīgu spraugu. Nepietiek ar to, ka visu rītu izmeklējos kaķi pa visu dzīvokli, domājot, ka viņš kaut, kādā mistiskā veidā ir ticis laukā, lai gan labi zināju, ka tas vienkārši nav iespējams. Taču,šis izrādās tup tur un ''čillo.'' Why not? Ja vien viņam pietiktu prāta, ka pa to pašu spraugu pa kuru ielīdis viņš var arī tikt laukā. Nu, nekas cits neatlika... Manam tēvam nācās lauzt vaļā duškabīnes apakšu, lai puikam ir lielāka izeja. Nu, lūk.. Tagad man ir pus izārdita vannasistaba, bet kaķis pat nav iedomājies līst ārā. Viņam redz tur ir labi. Izmēģinājos šā tā - saucu mīļi, saucu skarbi, desu noliku - viņam no tās desas ne silts, ne auksts.. Pilnīga vienaldzība. Pilnīga vienaldzība gan pret desu, gan pret mani. Lieliski saprotu, ka kaķim par draugu kļūt ir sarežģītāk nekā sunim. Bet, vai tad nepastāv teiciens - Nekod rokā, kas Tevi baro...?

Vienīgais, ko kaķu puika pa šīm nepilnām divām dienām ir pierādījis, ka ir lielisks plēsējs - bez problēmām iekodīs un ieskrāpēs, slēpsies tumšos stūros, ka es traka paliktdama varēšu meklēt un metīs man pilnīgu ignoru. Lūk, tā. Es protams, viņu nelikšu uz ielas dēļ pāris izdarītām blēņām un dēļ tā, ka man bija jāiet pie kaimiņiem, jāprasa skrūvgriezis, lai dabūtu vaļā to nolādēto duškabīni.

Bet, gribu ar šo teikt, lai kārtīgi apdomājat savu lēmumu pirms ņemt kaķi. Un pie tam, ja šis dzīvnieciņš ir iepriekš daudz cietis un viņam problēmas, kādam uzticēties. Man šķiet, ka pa šīm nepilnām divām dienām man ir nosirmojuši mati, pazuduši puse nervu un izkritušas dažas skrūvītes. Bet, neskatoties ne uz ko, es to kaķi jau esmu iemīļojusi..

Nākamais ieraksts būs, kad būsim ar kaķu puiku nodzīvojuši kopā nedēļu. Varbūt, kāds varētu padalīties ar savu pieredzi, kāds, kurš paņēmis kaķi no patversmes - ne pavisam mazu, bet jau ar savu viedokli par lietām, cilvēkiem un pasauli.

Komentāri 15

0/2000
Kakjis ir izklaidejosha rakstura kazokadas izstradajums. Un ar to jarekinas.
 4  1 atbildēt

Divas dienas pilnīgi noteikti ir pārāk mazs laika periods, pēc kura sagaidīt beznosacījuma mīlestību no patversmes kaķa.

Ja dzīvnieciņam dzīve šajā pasaulē sākusies ne tajos labākajos apstākļos, tad rēķinies, ka uzticību iegūt nebūs viegli.

Galvenais esi rāma un neuzspied neko. Viss izdosies.

 2  0 atbildēt

Tiešām ieliec rakstu pec 1 nedēļas, interesanti kā kaksis būs iedzīvojies.

Un nevajadzēja jums to duškabīni ārdīt. Kaķis lieliski zina pa kurieni var izlīst laukā. Kaķis negribēja laukā un jūsu remontdarbi viņu tikai iedzina lielākā stresā. Un pagarināja adaptēšanās laiku. Liec viņu mierā. Ēdienu, ūdeni noliec. Un kasti. Un izliecies, ka viss ir kā parasti. Tici man, max 2 dienas un izlīdīs. Jo mazāk uzmanības, jo mazāk stresa viņam. Iespējams pāris nedēļas viņš līdīs laukā tikai naktīs, lai paēstu. Bet tas tad ja tiešām traks gadījums. Parasti pietiek ar dažām dienām, bet galvenais - neuzbāzties ar savu uzmanību.

 2  0 atbildēt
Paņēmu kaķi no pagaidu mājām. Tur viņu skaits bija ap 20. Pirmajā nedēļā viņa dzīvesvieta bija pagulte. Pēc tam sāka līst ārā naktīs. Paglaudīt gribas, bet zināju ja kustēšos ,nekā nebūs. Mierīgi un lēnām bija jāuzvedas. Šādi viens otru iepazinām aptuveni trīs mēnešus. Nu jau pagājuši divi gadi, un viņš ir pats mīļākais murrātājs . Protams svešu cilvēku atkal būs jāiepazīst, uzpirkt nesanāk.😁 Tākā novēlu tev dzelžainu pacietību un papildus nervus. Ir vērts nogaidīt.😊
 1  0 atbildēt

  

 0  0 atbildēt