Kā viss sākās ar to Laumu ? Nu, agrāk biju dzelzceļnieks, biju pazinis viņas brāli. Pēc kāda laika uzzināju, cik smagi Laumai un viņas mātei dzīvojās. Nu vēlējos morāli palīdzēt.. Tad sākās tā sarakstes.. Biju tāds, ka nekad nevienam nebiju spējīgs neko atteikt.. Nu ta tas aizgāja.. Okay lasām tālāk.
Kamēr abas dzīvoja Kuldigā, abas bija bomzenes gandrīzvai. Meiteni, apģerbu, savedu kārtībā, atdevu viņai visus savus nervus, laiku, sirdi, dvēseli. Mātei palīdzeju tikt Rīgā, pat nācās pāris reizes pie sevis uzturēt, kamēr man vēl bija vecāki. Njam, slepus aiz vecāku muguras, bezmazvai abas skapī turēju un baroju. Vecāki pašam pašķīrās, man tika dota izvēle - Braukt uz Angliju kopā ar tēvu, dzīvot ļoti labu dzīvi, kurā būtu daudz iespējas. Ja būtu aizbraucis, viņas abas viss drīzāk nonīktu un nosprāgtu tā rupji sakot. Mutere noteikti turpinātu dzert, mutere jau šai tāda, ka pa ziemu, pat cepuri nevarēja meitenei nopirkt. Vajadzēja vienlaikus aizstāt - Māti / Tēvu + vēl puisi. Nu ko, palikām abi, mana ģimene pati iznīka mazos gabaliņos, visi aizbēga kas, kur var, bet es nebiju sūdzējies, biju laimīgs, jo viss ko vēlējos ir kādu mīlēt līdz mūža galam. Laumai reāli visu biju piedevis, visus viņas sūdus, kurus daudzi nepiedotu un pasūtītu viņu dirst. Jā, pa 3 gadiem viņa pat ir gājusi pa kreisi, kā sakās, ta pat biju piedevis, ar cerību, ka cilvēki spēj mainīties, jo katrs no mums ir pelnijis dzīvē piedošanu. Kad ar meiteni, tikai iepazinos, viņa pat nemācēja, ne gatavot, ne traukus mazgāt. Viņai viss tika dots, viss tika iemācīts. Es vnk, cilvēkā ieliku visu kas man bija, ar cerību, ka tas cilvēks man agri vai vēlu atmaksās ar uzticību un mīlestibu. No niecīgas meitenes pataisiju ko īpašu. Pat vikuņas figūra ir mans roku darbs. Agrāk viņa bija kaulaina, kā sērkociņš, pēdējos gadus liku viņai nodarboties ar sportu, pati arī gribēja, jo nenormāli rūpējos par viņu. Esmu cilvēks saistīts ļoti ar transportu. Esmu viņai ļāvis sēsties, lidmašīnās, vilcienos pie kotroles paneļa, vadītāja krēslā, ņēmis visādos izbraucienos līdzi, pasēdēt pie autobusu stūrēm, u.t.t. galerijas manās var redzēt. Kaut, to nedrīkstēja darīt un jā man pat bija problēmas dēļ tā, par kurām noklusēju, ka nepiederošas personas ņemu līdzi. Kāpēc es ta dariju ? Es tikai vēlējos lai cilvēks izraujas no pagātnes, iepazīst daudz ko jaunu, vēlējos dzīvi meitenei pataisīt krāšņāku. Pataisiju arī. Vēlāk, no Kuldigas sanāca māti pierunāt, braukt uz RĪgu, jo te ir darbs un vairāk iespēju. Visus šos gadus par viņas meitu biju rūpējies es un mana ģimene, kamēr viņa vēl bija. Viņas māti sanāca atvilkt uz Rīgu, meiteni iestājās Rīgas skolā, māte dabuja darbu un viss sāka iet uz labo pusi, tikai neviens nebija manijis, cik ļoti smagi bija man, cik ļoti daudz atbildības biju uzņēmies es, un kāds morālais svars bija MAN ikdienā. Neskatoties uz to visu, meitene staigāja un turpina staigāt glaunās drēbēs, kamēr es pats izskatijos rupji sakot, pēc bomāra, es meitenei devu pat to, kas nav bijis man. Pēdejā laikā Mums bieži bija strīdi, dēļ tā, ka meitene neiet uz skolu, mātei arī teicu, bet no viņas puses nebija nekādas reakcijas un atbalsta priekš manis. Man pašam nācās tos sūdus grābt. Dēļ tā pat esam plēsušies savā starpā, jo nu, sorry, skola ir jāpabeidz neskatoties ne uz ko, itkā jau gribēju kā labak. Nu ko, 2016 mācību gada beigas ir klāt. Viņa 2 nedēļās nebija skolā. Man nervi pārplīsa, pluss tajā pašā brīdī Mums bija noruna, ka viņas māte mūs atbalstis, jo vēlējamies aiztīties ceļojumā, kas arī aprāvās, es biju sacepies, nosaucu šo par kuci u.t.t. Beigās šī visiem sapūta nenormālu fufeli ausīs un tagad tēlo nevainīgu cilvēku. Ok, pagaja 3 dienas, izlēmu atvainoties. Atvainošanās mana ilga 6 diennaktis. Es 6 diennaktis, nebiju ne ēdis, ne dzēris, ne gulējis. Sēdēju viņas kāpņu telpā ar puķēm un mīļiem lācīšiem. Es viņai visu nedēļu prasiju - Tu man pedosi ? Jo es tev vienmēr visu piedevu, tagad es tev lūdzu piedošanu. Nu jā, visu nedēļu nesniedza atbildi, kamēr visu viņai pirku un gādāju, teica, ka viss būs labi. Izdevu kopā ap 500EUR. Kad nauda aptrūkās, viņa laikam saprata, ka no manis nav vairs, ko ņēmt un sāka ar draudzenēm mani nodirst, pazemot, apsaukāt. Es centrālājā stacija, pat viņas prieksā biju kritis ceļos, visu cilvēku priekšā, tikai lai piedošanu lūgtu, kaut arī bija pelnijusi tos vārdus. Kad nauda aptrūkās, viņa laikam saprata, ka no manis nav vairs, ko ņēmt un sāka ar draudzenēm mani nodirst, pazemot, apsaukāt. Es centrālājā stacija, pat viņas prieksā biju kritis ceļos, visu cilvēku priekšā, tikai lai piedotu. Septītajā dienā, man viss bija apnicis. Labi zināju, ka man nav īpaši ar sirdi un ta patās kā nekā 7 negulētas dienas ir nenormāla slodze uz organismu. Iemaucu stipru kafiju, kura gandrīz nepielika man punktu. Pa nakti sēžot uz kāpnēm nolēmu, ja ar dievu tad ar dievu, jo meitenei biju solijis, es sēdēšu un gaidīšu viņu, līdz pēdējai elpai. Lēmumu biju pieņēmis, un iedzēru lielu daudzumu. Pagāja 15 minūtes, sajutu, kaut kas nav labi. Vēl pēc 5 minūtēm es jau ripoju pa kāpnēm lejā. Dzirdēju, ka viņa vai viņas māte bija piegajusi pie durvīm apskatīties, bet viņiem vienalga bija, kas ar mani notiek, pie dirsas, lai sprāgst nost, kaut es viņus nekad nelaimē nepametu. Saņēmos, itkā piecelos, zvaniju, zvaniju pie durvīm, gribeju lai ātros izsauc, nekā. 2 minūtes noturejos un āmen. Labi, ka sieviete viena pamanīja un izsauca, savādāk manis te nebūtu. Ātrās palīdzības mašīnā itkā bija apstajusies viņa, bet momentali sanāca reanimēt. Nu ko, nākošajā dienā, es aizbēju no slimnīcas, lai atrastu sev darbu, tajā pašā dienā, man piezvanija tas čalis, ar kuru viņa tagad kopā, ar to 27 gadīgo kropli. Sākumā tēloja, ķip grib palīdzēt mūs savest kopā. Ok es atbraucu, itkā runājam, mājās arī neviena nebija. Tad es ieraudziju Laumu un viņas māti. Es sapratu vēlāk kas notika. Aizbraucu mājās, dzīvoklis vienkārši ir iztukšots. Viss ko viņai esmu pircis, arī daudza manas mantas tika nozagtas. Mana istaba izārdīta un atstāts bardaks. Pēc tā, es vnk sabruku. Vēlējos sev galu, jo man tika atņemts viss. Sirds, dvēsele, dzīves jēga. Biju nolēmis visu beigt zem vilciena. Nu ko, aizgāju, vilciens tuvojas ar nenormālu ātrumu, es uzkāpju uz sliedem, pasaule vienkārrši atslēdzās, vairs neko neredzēju un nedzirdēju, tikai vēroju, kā viņš tuvojās, katrā ziņā tā bija diez gan liela brīvibas sajūta ar mierinājumu, ka tulīt viss beigsies un varbūt nākošajā dzīvē paveiksies. Viņš tuvojās, vadītājs jau bija ieslēdzis ekstremālo bremzēšanu, dzirksteles šķīda no riteņiem, bet bija jau par vēlu. Ar smaidu, turpināju iet viņam pretīm, palika uz prikstiem saskaitāmi metri un tad pēkšņi es sapratu, ja padošos, tad zuadēšu. Kājas neizturēja, nācās apgūlties zem vilciena, jo bija palikušas pāris sekundes pa kurām nebija iespējams aizvākties no sliedem. 300 tonnas panesās centimetros no galvas. Viss drīzāk nekas nenotika, jo mani atbalstīja pāris meitenes. Karina un liels paldies arī Montai. Viņas abas manī saveda kaut cik kārtību. Iedeva vēlēšanos dzīvot tālāk. Protams, es vareju aiziet uz policiju, bet es neesmu tāds. Es vareju ar iesniegumu iznīcināt viņu dzīves, bet man sirds tā vai tā neļāva. Es labāk, pastāstu visiem notikušo tālāk lai tauta pati lemj un soda Laumu. Tā saucās - Tatuas tiesa. Man arī daudzi cilvēki teica, ka nedrīkst sevī neko turēt iekšā, labak ir pastāstīt, paliks vieglāk. Ja godīgi tā tas ir. Tagad viņa liek bildes baigi laimīgās, visām draudzenēm stāstot fufeli, nodiršot mani. Kāds fufelis ? Stāsta itkā, ka es pie viņas esmu dzīvojis un uzdzivojis uz viņas rēķina. Ka itkā es biju ta skabarga dirsā. Ļoti nevainīgu cilvēku tēlo, kurš ne pie kā itkā nav vainīgs. Totāli nodiršs mani aiz muguras.. Viņa pat nekaunējās uzlikt attiecību statusu publisku, ar cilveku kurš bezmazvai 15 gadus vecāks par viņu, tam čalim ir 3 bērni un ar grūtībām atkratās no alimentiem heh.
Neiet runa par materiālo stāvokli kādā esmu palicis.. Iet runa par to, ka esmu morali iznīcināts.. Esmu vienkārši sajāts un no visa kas bija, ir palikuši tikai pelni.
Nedomājat, ka es sūdzot, man cilveki ,2 nedēļas lūdza lai publiski izstāstu, visu notikušo.. Varbūt ta būs labāk.
Ir cilvēki, kuri bija saskārušies ar viņas riebīgumu, pat šeit no spoki.lv administrācijas, vārdus nepieminēšu, tie kas gribēs izteiksies paši, žēl ka tik to agrāk neredzēju.
Kritiku es arī nevēlos dzirdēt, es saprotu, biju idiots, ka uzķēros, bet saprotat, mīlestība mēdz būt tik stipra, ka aizmālē visas acis uz notiekošo un topošo..
Nu ko.. Īsumā padalijos ar savu stāstu.. Novēlu visiem jauku dienu un turpmāko nākotni, lūgums ņemt mācību no manas pieredzes, nevis no savas, jo nedod dievs, kādam ko tādu piedzīvot.
