..sākas pieaugušo dzīve. Tā ir teicis slavens rakstnieks Teodors Dreizers.
Pieaugt , vai mūžīgi palikt jaunam?
..sākas pieaugušo dzīve. Tā ir teicis slavens rakstnieks Teodors Dreizers.
Pieaugt , vai mūžīgi palikt jaunam?
No manis reti kad var lasīt pārdomu darbus. Bet šī reize būs īpaša, jo esmu pieaugušo dzīves priekšvakarā. T.i. man pēc mēneša sāksies pilngadība, kas sev līdzi nes ne mazums problēmu un to pieaugušo dzīvi, par kuru sapņo ne mazums bērnu. Es par to domāju daudz, jau veselu gadu, kopš man apritēja 17 gadi. Man patīk šīs portāls, ka varu brīvi izpausties. Tā kā šeit ir daudz padzīvojuši kungi un dāmas..varbūt sapratīsiet.
Vispirms, pagājušo vasaru, šogad, es skaidri un gaiši redzēju to, ka bērni vecumā no 9-14 gadiem vēlas pieaugt. To man ir teikuši tiešā kontekstā, bet es to saprotu arī pēc uzvedības. Tā kā man ir jaunākā māsa, visu vasaru nodzīvoju pa parku viņu pieskatot. Arī iepazinu viņas draugus un paziņas. VISI, kā viens neizbauda to, ko bērnība dod. Gari negribu izplūst, bet es redzēju to, kā 14 gadīgs puisis skūpstās ar 11 gadīgu meiteni, staigā rociņās un kladzina, ka ir atradis ''lielo mīlu'', es redzēju kā aiz stūra smēķē divi 14 gadīgi puiši kopā ar 9 GADĪGO māsas draugu. Es, ja godīgi, axuj**. Viņi man skaidri pateica, ka pieaugušo dzīve ir kruta, jo var darīt ko grib, pīpēt , dzert, tusēties līdz rītam un būt mājās kad vien grib, nesaņemt pērienus un nemācīties skolā un beidzot strādāt. Ka tā dzīve, kas aiziet pēc 18 gadiem, ir kā paradīze un neierobežota brīvība.
Jūs ,varbūt, domāsiet tagad, ka man ir Pītera Pena sindroms, jo no filmas taču atceraties, ka viņš negribēja pieaugt un no tā psiholoģijā ir ienācis šis termins. Nav tā, ka es negribu pieaugt, bet man izzuda naivie priekšstati jau sen, kad biju vēl to 14 gadīgo puišu vecumā, kuri vasarā aiz stūra smēķēja. Lai kur es pagriežu galvu, visiem draugiem, paziņām, klases biedriem paliek 18, un viņi jūtās visuvareni, ka tagad var pirkt alkoholu un cigaretes, tusēties līdz nemaņai , nesatraucoties par to, ko teiks vecāki.
Jāatzīst tomēr, ka man ir apnicis sēdēt uz vevecāku kakla, ka man nauda jāstriļī no viņiem, papīra nauda reti kad man ir, tāpēc nevaru sev atļauties neko sevišķu nopirkt, jo nedzīvoju bagāti. Varbūt nedaudz zemāk par pieticīgo. Man jau tagad ir grūta dzīve, eju 12. klasē, pēdējais gads, eksāmeni, nākamgad man nebūs jāiet skolā. Es nezinu kā tas ir - neiet 1. septembrī ar ziediem rokās, baltā kleitā pie skolotāja un apsveikt zinību dienā. Un 2. septembrī sēsties skolas solā un sākt mācības. ES NEZINU kā tas ir, to nedarīt.
Es jūtos..neparasti..kā cilvēks, kas stāv plaša tuksneša vidū, bet nav īsti gatavs to tuksnesi mērot, baidoties no grūtībām. Kad vasarā bija izlaidums 12. klasēm (kad beidzu 11. klasi), es redzēju to, kā meitene raud, savā izlaidumā. Es sēdēju pie zāles durvīm ieurbusies telefonā (randomā spaidiju) , bet patiesībā klausijos, ko viņa runā ar vecākiem. Viņa teica, ka nezin kā tas ir - beigt skolu un izejot pa šīm skolas durvīm, šķirt baltu lapu un sākt dzīvi. Citu dzīvi. Ne tādu kā līdz šim.
Es, ja godīgi, ilgojos pēc vecuma, kad bezrūpīgi spēlējos ar lellēm, braukāju uz tuvāko mežu ar riteni un spēlēju ar lauku bērniem paslēpes. 3. klasītē skolas pagalmā spēlēju ķerenes un kariņus. Tad, kad visskaļāk no visiem bļāvu ''lielā bumba sprāgst''. Kādu nošāvu ar koka zaru kā ieroci - vienalga. Ja es vēl tā darītu, padomātu , ka man visi mājās nav.
Tagad, tajā datumā, kad sāksies pilngadība un tā uz augšu, gadiem ejot, pakāpeniski viss sāks veidoties. Nesīs līdzi ne mazums atbildības, agrus rītus, atbildību pret darbu un naudas pelnīšanu, cietsirdību, melus, nodevību, rutīnu. Tas vēl nebūs nekas, bet es labi apzinos, ka man kādreiz būs arī ģimene un bērni. Tik daudz rūpju un atbildības man vēl priekšā.!!!
Katru reizi, kad klases skolotājs ieminās par izlaidumu, vai katru reizi, kad par to iedomājos, man acu priekšā ir ceļš, kuram ir beigas, un kurš turpinās kaut kur nekurienē.
Man smadzeņu pūrā vēl nav nekas, ko darīt pēc skolas beigšanas, kā dzīvot tālāk. Jo tad sāksies jauns posms.
Pieaudzis, 18 gados? Tas ir ļoti relatīvi, vieni var būt pieauguši jau 16 gados [apziņas līmenī, ne jau dzerot vai uzcērtot bērnus] citi tā īsti visu dzīvi nekļūst pieauguši. Atrodi savus mērķus, ja jau esi atradusi ej uz tiem, pieaudzis, vismaz manā izpratnē, nozīmē- spējīgs patstāvīgi pieņemt lēmumus, kas skar tavu dzīvi. Iesaku arī tik ļoti nedomāt par to, kā bija agrāk, laiks iet uz priekšu, tā vienkārši dabā ir iekārtots. Domājot par pagātni, tu vairs nedomā par nākotni, tāpēc pagātni izmet no galvas, ej uz priekšu, neskatoties atpakaļ. =]
Tici man, ar 18 gadu vecumu tev vēl nesāksies pieaugušo dzīve. Nemainīsies pilnīgi nekas.
Šo rakstu lasot, man radās priekšstats, ka Tu pārāk steidzies pieaugt. Gadi ir tikai cipars, tie neko nenozīmē, īstais vecums ir galvā.
Kamēr Tavs lielākais satraukums ir tas, ka "jāstriļī" nauda no vecākiem un vidusskolas eksāmeni, Tu vēl esi pusaudzis. Pieaugušāis esi tad, kad sāc domāt, kā lai palīdz vecākiem ar rēķinu apmaksu (kamēr dzīvo pie viņiem), kā lai nopelna tik daudz, lai var atļauties to, ko vēlies un vēl paliek nedaudz pāri. Kad sāc domāt par to, ka vēlies savu ģimeni un kā lai nodrošina šo vēlamo ģimeni.
Protams, ka pieaugušais arī mēdz domāt par mācībām un eksāmeniem, arī par izklaidēm, jo ir jāmāk arī atpūsties. Un arī pieaugušie mēdz spēlēt bumbu un skatīties multenes
Un tā starp citu, pīpēšana un dzeršana atklāti, noteikti cilvēku nepadara par pieaugušo
Personīgi man nemaz nebija šādu pārdomu pirms maniem 18, laikam biju pārāk aizņemta gūstot jaunas pieredzes
Man ir 16 un es jau domāju, kā tas būs - sākt strādāt, veidot ģimeni, nopirkt vai īrēt pašai savu dzīvokli.. Tas viss mani mazliet biedē, ja godīgi..
Man šitais laikam lēnāk aizgāja, kad 18 palika, viss vēl bija ok, bet tagad, kad man ir 19 un esmu pabeigusi vidusskolu, man ir tāda sajūta, ka vienkārši mētājos kaut kur apkārt un nezinu, ko iesākt. It kā mācos tālāk, bet, tā kā netiku tur, kur gribēju, sanāca izdarīt nepareizo izvēli laikam, un tagad meklēju darbu ar plānu pamest mācības līdz septembrim, kad varētu mēģināt kaut ko citu, jo es vēl īsti neesmu gatava dzīvot pilnīgi neatkarīgi. Nezinu.
Kā kurus humanitāros. Ja iemācās skandināvu valodas labu darbu nav problēmas atrast.
Man ir tikai pamatskolas izglītība un es esmu pilnīgi viens pats! Tu beidz vidusskolu tev vēl ir diezgan paveicies!!!
Tagad paskatos uz 18gadniekiem un tiešām neliekas, ka būtu pieauguši. Nu vismaz liela daļa noteikti ne. Un tik bērnus cepj augšā, smēķē un dzer. Manā vecumā jau daudzām ir 2 bērni... Es pat vēl galīgi neplānoju... Priekš kam visu sasteigt.
es aizdomājos par to, cik tomēr svarīgi cilvēkiem ir izrunāties, pat ne uzklausītiem, vienkārši izrunāties ... man prieks, ka es varu sniegt šādu iespēju turies meitene!