Panku ''bums'' man sākās pagājušā gada oktobrī un beidzās šī gada aprīlī. Pastāstīšu kā man ir gājis pa šo laiku un kādas jaunas vērtības manī radušās pa šo laiku.
Panku ''bums'' man sākās pagājušā gada oktobrī un beidzās šī gada aprīlī. Pastāstīšu kā man ir gājis pa šo laiku un kādas jaunas vērtības manī radušās pa šo laiku.
Šis laiks, kad biju panks, bija visburvīgākais laiks manā dzīvē no pagātnes. Es ilgu laiku meklēju alternatīvi domājošos cilvēkus, ne tieši alternatīvos, bet vienkāršus, kas neizceļās uz kopējā sabidrības fona ar savu izskatu. Tad es sapratu, ka lielāka iespēja būs atrast starp pankiem un metālistiem, kuri ievēro noteiktu stilu. Viss sākās ar vienu, nevainīgu pasākumu klubā DEPO. Es atceros brīdi, kad gāju pa tuneli un sirds man pukstēja arvien straujāk, jo pirmo reizi uz turieni gāju. Uzkāpjot pa pēdējo pakāpienu, man priekšā pavērās tik daudz alternatīvie - panki, metālisti, goti, kuri bļaustījās ar dvuļu rokās. Es nezināju ko tur daru, biju vienkārša meitene, ādas jakā ar augstpapēžu zābakiem. Bet es gaidīju savu draudzeni ar kuru sarunāju tikšanos. Es viņu sagaidīju, paspēju izsmēķēt pus paciņu no uztraukuma. Iekšā es nepazinu nevienu cilvēku, izņemot viņu, tādēļ visur sekoju viņai, jā, pat uz tualeti. Vakars gāja, reibums gāja arvien lielāks un es iepazinos ar daudz, daudz jauniem cilvēkiem, tai skaitā atradu, nu jau bijušo, puisi. Uz rīta pusi es jau neuztraucos vairāk par savu draudzeni, bet sēdēju kādā bariņā ar jauniem cilvēkiem, filozofēju pie alus kausa un gāju mošpitā. Tā tas viss sākās...
Well, ja man godīgi jāsaka, tad šie cilvēki ir pilnībā savādāki. Vērtību sistēma un dzīves modeļi atšķirās no tā kādi tie ir 21. gs. sabiedrībā. Filozofija parasti viņiem ir dziļa un reizēm pat manām smadzenēm neuztverama. Anarhijas filozofija viņiem nav tāda - ej dari ko un kā gribi. Bet viss ir strukturēti pastāstīts, par likumiem, cilvēkiem, utt.
Protams, es izmantoju iespēju un turpināju ilgu laiku satikties ar šiem jaunajiem cilvēkiem. Viņi man kļuva kā viena, vesela ģimene. Man pirmstam nekad nebija draugi, bet viss sākās ar to, ka izdomāju nebaidīties no cilvēkiem un doties uz to sasodīto pasākumu. Ar saviem jaunajiem draugiem es varēju runāties par visu, uzticēties, lūgt padomus, viņi vienmēr palīdzēja un vienmēr palīdzēju es. Tas bija sasodīti fascinējošs laiks. Es ielūkojos, tā teikt, mūsdienu underground pasaulē. Tā ir kā pavisam cita pasaule, absolūti cita. Kā pilnīgs pretstats mūsdienu sabiedrībai. Pilnīgs un absolūts pretstats. Vērtības ir pavisam citas.
Kas ar mani notika? Notika tas, ka pret kapitālismu nav jēgas protestēt. Gribi normālu dzīvi un ģimeni? Ej strādā. Katrs ir pats savas laimes kalējs, no sabiedrības nav iespējams izvairīties. Viņa ir un būs visur - absolūti visur, pat atverot spoki.lv lapu. Varbūt man primārās vērtības kļuva darbs, iegūt stabilitāti dzīvē un finansiālu neatkarību no vecākiem. Nauda. Bez naudas nekur tu netiksi. Nauda ir pirmā galvenā vērtība kapitālismā. Neteikšu, ka man tā nav vērtība, loģiski , ka ir.
No panka man ir palicis tikai iekšējais, joprojām klausos pankroku, joprojām esmu tā pati dumpiniece, kas aktīvi protestēja pret itin visu, tā pati dumpiniece, kurai ir viedoklis par dajebko. Tikai tagad šo dumpinieces raksturu izmantoju nedaudz savādāk - cīnos par savu vietu zem saules.
Kaut kur dziļi sirdī tāpat esmu un mūžam palikšu panks.
Ģenerālas atziņas. Nekā īpaša. Līdzīgas atziņas bija arī man, kad es demonstratīvi pametu šahistu klubu, aizmetot pa gaisu karali, dāmu un 2 bandiniekus.
"Kas ar mani notika? Notika tas, ka pret stulbumu nav jēgas protestēt. Gribi normālu dzīvi un ģimeni? Beidz spēlēt šahu, uzvelc bikses par 2 centimetriem vēl augstāk, uzspied ziloņkaula imitācijas brilles augstāk uz deguna, un cīnies par savu taisnību. Katrs pats ir savas inteliģences kalējs, no stulbuma nav iespējams izvairīties. Tas ir un būs visur - absolūti visur, pat atverot mīlu Kombuļu Inesi lapu. Varbūt man primārās vērtības kļuva grāmatas, iegūt stabilitāti gudrinieku klubiņā, un laikarasta "Kursas Laiks" abonementa iegāde. Bez intelekta nekur tu netiksi. Intelekts ir pirmā, galvenā vērtība šahā.
No šahista man ir palicis tikai iekšējais, joprojām klausos Kasparova runas, joprojām esmu tas pats šahists, kas aktīvi protestēja pret necieņu pret pulksteni, tas pats dumpinieks, kuram ir skats par turpmākajiem 3 gājieniem. Tikai tagad šo šahista raksturu izmantoju nedaudz savādāk - cīnos par savu vietu zem saules, savā vietējajā amatieru intelektuāļu pulciņā. Mums regulāri notiek igauņu un lietuviešu intlekta pārbaudēm veltīto telešovu satura apspriede.
Kaut kur dziļi sirdī tāpat esmu un mūžam palikšu šahists."
malacis, ka cīņas sparu pagriezi reālākā virzienā. Un galvenais, kas tu esi sirdī, nevis kādas krāsas drēbes tev mugurā un kādi aksesuāri.
Panku subkultūrā mani laikam atbaida vārds "subkultūra". Tas salikumā ar frāzi "lielā draudzīgā panku ģimene" aizvieto daļu cilvēka individualitātes. Lai kādas arī nebūtu panku vērtības, no malas tas bieži atgādina kārtējo trendu, fāzi, sekošanu kaut kādiem kanoniem. Swageri, metālisti, panki, reperi, nolaizītie ekonomikas studenti, cacas un fuckboy'i, snobiskie mākslas studenti.. tas viss ir daļa no kaut kā.
Bet pieņemu, ka iziet cauri tādai fāzei ir krietni vērtīgāk, kā palikt tajā vai vispār neizzināt. Tā tu iepazīsti cilvēkus. Man ir sanācis satikties un sadarboties ar ļoti daudziem dažādiem cilvēkiem, tā nu vienu dienu uz ielas izskatīšos pēc ekonomikas studentiņa, jo bija darba tikšanās, citu dienu nosvīdis un piedzēries spēlēšu pankroku depo, vēl citu dienu ar hipsterīga paskata veļļuku braukšu uz KIM skatīties jaunāko laikmetīgās mākslas izstādi, vēl citā dienā taisīšu elektroniskus bītus kādam hiphop izpildītājam. Visā un visur ir kaut kas pievelkošs, bet palikt un iestagnēt vienā konkrētā esībā man personīgi nebūtu iespējams.
Prieks, ka izmanto iegūto tālākajā dzīvē. Beet zini, tas binārais uzskats ka kapitālisms ir 180 grādu pagrieziens pret panciskumu nešķiet līdz galam patiess. Darbs, izglītība un ģimene sevī slēpj ko vairāk kā vienkārši "tas ir sabiedrības uzspiests modelis". Arī tajā var atrast ko pārpasaulīgi skaistu.
stulbs uzskatas ka panki nevar izveidot ģimeni vai dabūt darbu.....
"Gribi normālu dzīvi un ģimeni? " ķip normāla dzīve ir tikai tad ja ir ģimene? Kad cilvēkiem beigsies vienreiz tā domašana ka tikai dzive varbūt izdevusies ja ir sieva un apkārt skraida kaitinoši sīkie.. Es bērnus ciest nevaru, attiecibas savkārt ir sods nevis laime. Manā gadījumā normāla dzive ir kad dzivo viens priekš sevis. nervi vesali, neierobežota brīviba (ej kur gribi, ej ar ko gribi ,dari ko gribi un kad gribi) un naudas maks vienmēr pilns.
Man arī ir bijušas visādas fāzes dzīvē un tas liecina tikai to, ka jāturpina meklēt to, kas tiešām patīk. Es arī esmu visas tās roka un metāla mūzikas un stila piekritējs, bet tas nenozīmē to, ka es tāpēc tagad būšu baigi nopietnais arī pēc darba un neveltīšu laiku draugiem un mūzikai. Vienkārši acīmredzot nebija īstā kompānija, ja jau tas viss beidzās. Pankiem tas protesta gars pret sistēmu ir vairāk izteikts, bet galu galā mēs visi īstenībā esam brīvi, jo mums katram ir iespēja atrast to, kas patīk un pēc tam par to saņemt naudu, ja pacenšās un nepadodas. Pie tam starp alternatīvās mūzikas piekritējiem var atrast vislabākos un noturīgākos draugus. Lai gan gandrīz mums visiem ir savas ģimenes un tiekamies retāk, joprojām atrodas laiks apmeklēt kopā kādu pasākumu. Mūzika vieno.
Raksts interesants.Un tomēr - jāsaka, ka katram savs. Pats esmu bijis gan tur gan šur. Tomēr ērtāk man ir pašam par sevi būt un pašam izlemt ko darīt, kā darīt un kad. Un par raksta beigām runājot - esmu redzējis daudz kur strādājam arī tādus jauniešus kas ar tuneļiem, tetovējumiem un interesantām frizūrām strādā. Viss atkarīgs drīzākais no darba devēja - cik tas ir konservatīvs un iesīkstējis savos uzskatos par to, kā kam ir jābūt.Tā ka būšana par gotu, reperi vai vēl kāda stila piekritēju īpaši netraucē kaut ko dzīvē darīt un mēģināt sasniegt. Drīzāk atkarīgs viss no tā, kādas pašam/-ai ir dzīves mērķi un prioritātes.
Prieks, ka no tā izaugi. katrs savā ziņā iziet cauri dumpenieka stadijai, bet, ja tas tā ieilgst, tad jau cilvēka žēl paliek. Man tie matainie šķiet way off, tāpēc nedomāju kādreiz pāriet viņu pusē.