Sen nav bijis neviens raksts no manas puses. Nav ideju, te vairāk tikpat kā neuzturos, bet visiem tiem kuri aktīvi seko vēlos kaut ko paziņot...atsaucoties uz manu iepriekšējo rakstu par atziņām savas pilngadības priekšvakarā, daudzi dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk...tā kā šis ir tikpat kā anonīms ''blogs'', tad es varu pastāstīt kā man iet...
Daudzi mani mierināja, sacīja, ka nekas nemainīsies, ka mainīsies tikai gadi. Es uz to klusībā cerēju, bet tā nav. Vispirms gribu sākt ar to, ka esmu pilnīgi izdegusi. Nesen atžirgu no depresijas kaut kā pati saviem spēkiem to izcīniju, bet depresija atkal ir klāt. Tūlīt apritēs divi mēneši kopš sasniedzu savu pilngadību un nu ir vāks uz ezera. Es jau 17 gados apjautu ko man nesīs pilngadība, lielum lielu atbildību, darbu un šausmīgu slodzi. Tas nav tikai tāpat vien izdomāts...kad rakstīju iepriekšējā rakstā, ka nevajag līst mīlas frontē, daudzi man centās ieskaidrot pretējo...
Tā sanāca, ka uzreiz pēc 18 dzimšanas dienas mani atrada viens īpašs un neatlaidīgs puisis. Tas nav parasts puisis..zinot manu aso raksturu un besīšanos, ko depresija pastiprina vēl vairāk, viņš no manis neatkāpjās ne soli. Esmu čikstējusi kā vecas durvis, kāpēc viņam vajag tādu mežoni, cūku, kropli un tā tālāk. Bet viņš neatkāpjās. Cits jau sen bija ņēmis kājas pār pleciem un pazudis tālēs zilajās, bet viņš nē. Laikam tiem cilvēkiem, kuri man sacīja, ka no mīlas frontes nav jābaidās - jums bija taisnība. Visi vīrieši tomēr nav cūkas un izrādās ka eksistē arī izņēmumi. Tā ir, kad viņu satieku, dzīve paliek labāka. Aizmirstās viss sliktais un depresija pagaist kā nebijusi. Man viņš ir kā saules stariņš vētras laikā. Pavadījām kopā 2 fascinējošas nedēļas laukos, lauku atmosfērā un teikšu godīgi - tik fantastiski kā es jutos - nekad savā dzīvē, savos 18 gados tā nebiju jutusies.
Arī viņš to nenoliedz.
Pirmo reizi man bija iespēja sajusties kā stāstu varonei, jo tas ko baudīju es, bija neaizmirstami. Es daudz rakstu par mežu, klusumu, mieru un enerģiju, kuru izstaro koki. Dziļākajos laukos, pie Latvijas robežas, pa dziļākajiem mežiem mēs lēnā solī gājām..bija iekšējs un ārējs miers un tā sajūta ir neaprakstāma un neatkārtojama. Sāka stipri līt, bet mani tas netraucēja, lietus sitās sejā, bet bija vienalga...galvenais ka mēs abi bijām viens otram blakus. Es saku, viņš ir kā saules stars drūmajās dienās. Viņš man daudz ko nozīmē, es viņam arī daudz ko nozīmēju. To nevar uzzināt, tas ir jāizjūt pašam.
Saldo romantiku pie malas..pēc 18 gadiem notika tas no kā es visvairāk baidījos..mani met ārā no mājām. Kamēr esmu te, savās mājās, mani ēd nost bez sāls vecāki, katru dienu mani lamā, liek man maksāt ja es gribu te dzīvot...manam puisim arī nav viegli, viņa vecāki ir tieši tādi paši kā mani. Man nekas cits neatlika kā meklēt darbu. Atradu un strādāju. Paralēli mācos, guļu 3-4 stundas naktī, skolā starpbrīžos guļu, stundās mācos. Darbs nav no vieglajiem, berzt un tīrīt veikalu, vitrīnas 2 stundu laikā. Ja jūs spētu iedomāties, cik tas ir šausmīgi grūti...es to uzņemos mūsu abu dēļ. Jo es zinu, vienu dienu šis murgs kurā esmu beigsies. Nevis zinu, bet esmu pārliecināta. Sen jau esmu naidā ar saviem vecākiem, sākot ar dienu kad mani pameta pilnīgi vienu un beidzot ar dienu kad vairākus gadus mana māte zaga no manis naudu, kuru sūtija mans tēvs speciāli man. Vispār mana māte izšķīrās no mana tēva, jo gribēja iegūt tikai naudu, kura patiesībā bija domāta man, bet visu turēja pie sevis neatstājot man kaut 1 centu. Tagad, kad es oficiāli varu vērsties iestādēs, viņa tā vairāk nedara. Un par to mani terorizē un dzen ārā no mājām. Vispār man bērnībā netika pilnīgi nekas nodrošināts, ne drēbes, ne vanna, ne duša. Biju nemazgājusies vairākus mēnešus, jo man nespēja nodrošināt elementāru higiēnu. Mani turēja kā govi mājā, pabarot un viss. Kā govs nepakļaujās, ko ar viņu dara? Vai nu ieliek mašīnā un ved prom vai nokauj.
Drosmīgs raksts...bet tagad esmu apguvusi kā tas ir, būt neatlaidīgai, bezbailīgai un mērķtiecīgai. Šī nav sūdzēšanās ar tekstiem ''vai cik smagi man ir'', bet šis ir domu izklāsts, varbūt kāds kaut ko no šī raksta paņem priekš sevis...
Laikam jau novēlu arī jums būt tikpat stipriem un nekad nepadoties. Jo es nečammājos, bet metos iekšā visā ar sirdi un dvēseli, lai cik smagi arī man klātos. :)
