Iemesls nr. 1: Es nemācēju atvainoties un atzīt savu kļūdu
Mans pirmais labākais draugs bija puisis. Es pat neatceros, kā mēs sadraudzējamies, bet viņš bija tas cilvēks, ar kuru kopā tika satrādātas visādas muļķības. Bērnudārza audzinātājai mēs abi bijām līdz kaklam, mēs visur skrējām un visur līdām.
Iemesls, kāpēc mēs sanaidojāmies, bija pavisam stulbs – viņš man nejauši iesita. Nevarētu teikt, ka man sāpēja, bet es, protams, uztaisīju scēnu un pasūtīju nabaga apjukušo bērnu pie visiem velniem. Šeit lielu lomu nospēlēja mana tieksme pēc uzmanības.
Nākamajā dienā es gan mēģināju visu vērst par labu, bet mēle man vairs neklausīja, un es nekādīgi nevarēju izdabūt pār lūpām vārdu ‘’piedod’’. Tā nu es katru dienu mēmi stāveju pie viņa, vēroju, kā viņš spēlējas ar citiem zēniem (jap, viņi bija pārlaimīgi, ka bija dabujuši savā pulkā jaunu biedru), bet nekad neuzsāku sarunu. Ar laiku man apnika un es pazaudēju interesi.
Iemesls nr. 2: Dabiskā konkurence
Nākamās jau bija meitenes, kopā mēs bijām trīs. Abas mani uzņēma savā bariņā neilgi pēc strīda ar jau bijušo draugu. Tik ļoti trakoties kā iepriekš vairāk negribējās un mašīnītes tika nomainītas pret lellēm.
Ja mēs esam godīgi, tad visi zinām, ja tev ir divi labākie draugi, tad viens no viņiem tāpat būs svarīgaks. Mēnešiem ejot uz priekšu, tā notika arī ar mums, bet tā, kas lidoja ārā, nebiju es.
Ehe, iejaukties viņām pa vidu laikam no manas puses bija mazliet kretīniski. Bet nu tāda ir dzīve. Nevarētu teikt, ka ‘’trešā liekā’’ tika tā vienkārši izstumta ārā, bet pēc kāda laiciņa mums palika mazāk kopīgu interešu.
Iemesls nr. 3: Plānu maiņa, skolā, kurā man būtu bijis jāiet, tika atklāts narkotiku midzenis
Draudzībai ar atlikušo no šīm meitenēm nebija lemts vilkties ilgi. Arī plāni par sēdešanu vienā skolas solā nekad nepiepildījās.
Kā jau augstāk minēju, tad tuvējā skoliņa bija diezgan krimināla vieta, kurā pat sešgadnieki varēja dabūt visu, ko grib, ja vien, protams, zināja, kam prasīt. Plus skolā mācījās vairāki bērni, kam bija grūtības ar dusmu savaldīšanu un mazākie bērni bieži tika izmantoti par dzīviem boksa maisiem. Vecāki par šo izdzirdējuši, ātri vien izņēma manu brāli no skolas.
Bet ja tā padomā... Mēs dzīvojam nepilna km attālumā viena no otras (laukos tas nav liels attālums), bet tāpat īsti neesam centušās atjaunot kontaktus.
Iemsls nr. 4: Draugs pāriet uz citu skolu
Pirmais mēnesis uzsākot mācības pirmajā klasītē bija pavisam briesmīgs. Ja citi bērni viens otru jau pazina (gandrīz visi bija gājuši vienā bērnudārzā), tad es biju tā, kas tika iesviesta pilnīgi svešā vidē.
Lai vai kā, puisis, kas sēdēja solu aiz manis, bieži stundu laikā spārdijās ar kājām un visādi citādi man krita uz nerviem. Mistiskā veidā strīdēšanās pārvērtās par ko līdzīgu draudzībai. Kāpēc līdzīgu? Vēlme vienam otru nogrūst pa trepēm bija saglabājusies. Nekad tā īsti neatzinām, ka būtu bijuši draugi, jo, ja kāds jautāja, tad atbilde bija ’’tas krupis ir stulbs, ienīstu’’. Viņš pat draudēja mani izgriezt ārā no klases foto. Bet tāpat 😄
Lai vai kā, ģimenes apstakļu dēļ viņam jau pēc gada bija jāmaina skola. Tas ir garš stāsts...
Iemesls nr. 5: Draugs gada vidū tiek savākts no skolas uz neatgriešanos
Vēl viens sliktais zēns. Šoreiz bijām sola biedri. Lai gan viņš bija jauks bērns, viņam bija problēmas ar noteikumu ievērošanu. Pieaugušie teiktu: rupjš un pārāk hiperaktīvs. Viņam nebija ne mamma, ne tētis, viņam bija tikai ome, ar kuru šim bija diezgan pašvakas attiecības.
Viņu izņēma no skolas gada vidū, pēkšņi un bez brīdinašanas... Baumoja, ka viņš tika aizsūtīts uz kādu labošanas iestādi, bet patiesību es vēl līdz šai dienai neesmu uzzinājusi.
Pāris reizes ar viņu vēl saskrējos. Nezinu, vai tās runas par iestādi bija patiesas, jo viņš bija kļuvis vēl nevaldāmāks kā iepriekš. Viņš patiešām mēģināja aizskalot manas māsas kedu podā, un es īsti neko nedarīju, lai to aizkavētu XD
Iemesls nr. 6: Attālums
Talāk pienāca tas vecums, kad es sapratu, ka man jāčupojas ar meitenēm, nevis puišiem. Nekur tālu nebija jāmeklē, sadraudzējos ar meiteni, kuru jau kādu laiciņu pirms tam biju pazinusi.
Tehniski šī draudzība beidzās, jo draudzene pārvācās uz citu pilsētu. Un, lai gan tajā laikā jau biju sapratusi, kas ir internets un priekš kam ir domāts telefons, kontakti tāpat pazuda. Varbūt to ietekmēja tas, ka pēdējajā vasarā mazliet sakašķējāmies...
Bet nedomaju, ka šī draudzība būtu ilgi turpinājusies, jo meitene bija biku privātīpašnieciska attiecībā uz mani. Un ar to es domāju to, ka viņa nevienam citam neļāva ar mani runāt. Jap, viņa citus bērnus bija riktīgi iebiedējusi. Vismaz man tā pēc tam stāstīja.
