local-stats-pixel fb-conv-api

Kā mēs uz Sočiem braucām. (2)14

318 1

Iepriekķšējās daļas vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam-1/687220
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam/687132

Lēnām, bez steigas un drūzmēšnās kāpjam pa trapu uz kuģi. Pūš diezgan stiprs vējš . Ir septembris, bet Anapā to vēl nesajutām. Nav nekādu norādītu vietu kur mums uz kuģa būtu jāuzturas, tāpēc vispirms dodmies gandrīz vai ekskursijā. Cilvēku nav daudz, bez mums vēl dažas grupas un atsevišķi pasažieri. Uz klāja ir arī vieglās automašīnas, tās novietotas mums nesaprotamā kārtībā, jeb nekārtībā.Tas mūs toreiz nesatrauca, jo pārvietoties arī gar autiņiem varēja brīvi. Pamanījām uz kuģa arī ārzemniekus, laikam pēc apģērba un valodas. Atradām arī kafejnīcu, kokteiļbāru un stāvu zemāk arī restorānu par superdārgām cenām. Mūsu uzmanību visvairāk piesaistīja tas, ka uzraksti šiem iestādījumiem bija angļu valodā. Tas bija liels retums.
Kuģis uzsāka savu ierasto reisu. Krasta līnija visu laiku tālumā redzama. Tā visu laiku sāka pārvietoties gan augšā, gan lejā. Apsēdos uz sola pie borta - tā šūpojas
vēl virāk. Neatlika nekas cits kā pabarot Melnās jūras zivtiņas. Tās tik izsalkušas, ka nevaru vien beigt tās barot arī tad, kad visi barības krājumi jau beigušies. Arī es jau esmu pagurusi un vertiklais stāvoklis kļūst nenoturams. Tāda sajūta, ka sols arī griežas uz riņķi un pasaules gals klāt.
Jebkura lieta laikam kādreiz mūžā notiek pirmo reizi - es arī jūras slimību izbaudīju pirmo reizi. Kāpēc tā tieši man piemetās, nevienu citu , kas barotu zivtiņas nemanījām. Biju komandējumos lidojusi uz Maskavu, Ļeningradu ar lielajām lidmašīnām IL-18, TU- 104, gan tepat no Spilves uz Rēzekni ar ,,kukuruzņiku'', kam tāds troksnis, ka šķiet visi bleķi sabirs. Nebiju neko sliktu sajutusi. (Pat atcerējos, ka uz šāda liela kuģa neesmu pirmo reizi - 1944.g.oktobrī gadījās kuģot no Liepājas uz Dancigu ar kuģi Lapland, bet tas jau pavism cits stāsts.)
Uz kuģa šādos gadījumos medicinisko palīdzību nesniedza. Izņemot aspirīnu un piramidonu pašiem nekā vairāk nav. Man šķiet ka tajos laikos arī aptiekā vēl nebija neks nopērkams pret jūras slimību kā šodien.
Nezinu kā būtu mans ceļojums beidzies, ja negadītos glābējs - viens ārzemnieks, simpātisks tumšādains vīrietis pienāca ar mani parunāties un piedāvāja mazu dzeltenu tabletīti. Uzticējos un jau pēc 10-15 minūtēm atdzimu kā no jauna. Iedeva viņš vēl vienu tabletīti atpakaļceļam, ko ieņemt pirms braukšanas. (Tagad izlasīju tīmeklī, ka tablete noteikti jāieņem stundu pirms brauciena. Ja to ieņemsi tad, kad jau slikti - to izvemsi pirms tā iedrbosies.)
Atkal atgriezies labais noskaņojums un tuvojas kuģošanas gala mērķis - Soči
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Ka-mes-uz-Sociem-braucam3/687705

318 1 14 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 14

0/2000

Rasik! Nu kā var neielikt + par tik ļoti jauku seriālu, tajā tālajā gadā es rudenī gāju uz 2.klasi. Gaidu turpinājumu!

4 0 atbildēt

Vajadzētu atkal tur aizbraukt. Paskatīties kā viss ir mainījies :)

4 0 atbildēt

emotion

4 0 atbildēt

Ka man patik lasit sadus stastus emotion

2 0 atbildēt

Man patika! :)

2 0 atbildēt

emotion

es labprāt dzirdētu arī stāstu par 1944. gada braucienu.

2 0 atbildēt

awsome, turpinājumu :)

0 0 atbildēt