Mani sauc Kristaps. Man ir gandrīz 30 gadi. Gribu pastāstīt jums manu stāstu par to kā es, būdams parasts, diezgan gudrs un jautrs čalis pārvērtos par no narkotikām atkarīgo šmuli, kurš sāka ņemt mutē vīrieša locekļus lai nopelnītu sev devai !
Es piedzimu Rīgā 80to gadu beigās, parastā, normālā ģimenē kur neviens nevienu nesita un dzīvoja kā pienākas. Man tētis strādāja un bieži bija komandējumos, to pašu darīja arī mana mamma. Visi mēs dzīvojām draudzīgi. Es biju diezgan simpātisks puisis, patiku skolotājām un man viegli sanāca sadraudzēties ar vienaudžiem, jo cilvēki paši tiecās būt man tuvāk. Es biju diezgan vārgs un nekad neiesaistījos konfliktos. Man nepatika skatīties kā citi kaujās vai risina savas problēmas paaugstinātos toņos. Es cerēju, ka es kādreiz kļūšu par vīrieti, kurš spēs pastāvēt par sevi un savu ģimeni, tāpēc ar laiku sāku nebaidīties izteikt savu viedokli un ja vajdzēja es pat biju gatavs to aizstāvēt pielietojot fizisku spēku. Es nevaru teikt, ka esmu bijis vīrīšķigs, taču es ļoti patiku meitenēm. Bērnībā tas izpaudās tā, ka meitenes vienmēr piekrita dejot ar mani klases vakaros, bieži smējās par maniem jokiem, kuri ne vienmēr ir bijuši veiksmīgi, aicināja mani pie sevis uz mājām un labprāt kontaktēja ar mani. Man pašam arī ļoti patika meitenes un es jau no bērnu kājas sapņoju par seksu. Tās bija diezgan veselīgas fantāzijas, bez perversībām un izvirtībām. Man vienmēr patika meiteņu smarža un es bieži fantazēju par to kā varētu laizīt meiteņu vāveres. Man patika ne tikai vienaudzes, bet arī pieaugušas sievietes, piemēram 10-15 gadus vecākas. Arī par to man ir bijušas fantāzijas. Problēma bija tāda, ka es biju diezgan kautrīgs un nespēju pats spert pirmo soli, tāpeč bieži vien noskatījos kā mani, ne tik pievilcīgi, draugi un klasesbiedri biežāk atradās meiteņu sabiedrībā, jo spēja uzņemties iniciatīvu attiecībā pret meitenēm, laikā kad es spēju tikai iegrimt fantāzijās par to kā varētu darīt to es. Meitenes mani aicināja uz randiņiem un sākumā viss bija labi, taču pēc laika meitenes nejuta no manis nekādas darbības un viņu interese pret mani zuda. Šo visu es sapratu jau vēlāk, tajā laikā es domāju, ka ar manīm kaut kas nav kārtībā. Es īpaši nesatraucos un pieļāvu, ka viss nebūs tik viegli, taču es nevarēju iedomāties ka pēc mazāk kā 10 gadiem es ļaušu svešiem vīriešiem bakstīt savā dibenā ar locekļiem ...
Es nevaru teikt, ka man bija grūta bērnība un narkotikas es sāku lietot dēļ tā, ka gribēju aizbēgt no problēmām... Viss bija tieši otrādi. Mani vecāki izšķīrās un tā sanāca, ka man bija diezgan daudz brīva laika, kurā es biju nepieskatīts. Es lavierēju starp mammu un tēti un bieži vien biju pats sev saimnieks jau no 13 gadu vecuma un man tas patika. Es nesēdēju mājās un nesapņoju par to, ka mani vecāki varētu būt atkal kopā un mēs visi sadodoties rokās staigātu pa parku. Viss bija tieši otrādi. Es izmantoju šo situāciju lai vairāk laika pavadītu ar draugiem. Šajā vecumā es pirmo reizi pamēģināju narkotikas. kad man vēl bija 12 gadi, mums skolā rādija īsu filmu par narkotiku atkarību latvijā. Tā saucās "Nāve Mušpapīrā" vai kaut kā tā. Mani viņa ļoti nobiedēja, jo tur tika demonstrēti kadri ar jauniešiem-bezpajumtniekiem kuri šļircēja sevī iekšā heroīnu un visādas citas vielas, ar laiku viņiem sāka pūt kājas un veidoties caurumi ķermeņos. Tā bija filma no 90jiem gadiem. Tie bija drausmīgākie gadi no jaunās "pēcpadomijas" vēstures. Ejot no skolas, gandrīz noteikti pie tevis piegāja tā saucamie "krievi", kurus vēlāk sāka dēvēt par urlām un pieprasīja atdot viņiem jebko kas tev ir. Sākumā tie nebija telefoni, bet gan kabatas nauda, drēbes, somas un jebkas cits kas varētu interesēt šos indivīdus. Visi viņi palika nesodīti, jo pieaugušajiem tāda situācija likās normāla. Neviens neraustijās, jo visiem likās ka tā ir daļa no realitātes. Kā savvaļas dzīvniekiem, kur neviens nenosodīs lauvu par to, ka tā saplosīja kādu vājāku dzīvnieku. Es skaidri apzinājos, ka negribu sev tādu nākotni un ieņēmu diezgan konkrētu un sakarīgu pozīciju attiecībā pret narkotikām. Pastāstiju to savai mātei un viņa nomierinājās, nolemjot, ka esmu saprātīgs puisis un nolēma pievērst vēl mazāk uzmanības tam ar ko es nodarbojos ikdienā pēc skolas.
Pirmo reizi es pamēģināju narkotikas 14 gados. Līdz tam es biju domājis, ka visas narkotikas ir vienādas - momentāli izraisa atkarību, tev sāk pūt rokas un kājas, tu sāc zagt un beigās kļūsti par vienu no varoņiem filmai "Nāve Mušpapīrā". Bet kad tavs tuvs draugs, kuru tu pazīsti jau 6 gadus, kurš ir pilnīgi normāls ar normālu ģimeni, bez pūstošām kājām (turklāt 3 gadus vecāks) paziņo tev, ka jau 2 gadus lieto dažādas vielas, tu sāc uz to skatīties savādāk, jo esi kontakējis ar viņu visu šo laiku un viņš neliekas tev tāds, kādus tu redzēji šausmīgajā filmā. Viņš man pastāstija, ka narkotikas patiesībā ir dažādas - smagas, vieglas, ēdamas, špricējamas, šņaucamas. Man nebija iemesla neuzticēties viņam, jo viņs priekš manis bija autoritāte. Tajā pašā dienā viņš apgāza vēl vienu mītu par to, ka izrādās narkotikas nemaz nav tik dārgas kā es biju domājis. 2003. gadā es biju pārliecināts par to, ka visas narkotikas maksā ļoti dārgi un sakrāt naudu tā saucamai devai būs ļoti grūti it īpašī tādā vecumā. Viņš piedāvāja man nopirkt kāsi (zālīte), es biju šokā, jo domāju, ka tam vajag vismaz 10-20 latus, bet nē. Pirmais pārsteigums bija tāds, ka izrādās mēs varam dabūt to kāsi pa 1 latu tūlīt pat, pēc 20 minūtēm. Es, protams uzdevu daudz jautājumu par to kas ar mani notiks pēc tam un vai man nebūs slikti un vai es negribēšu uzreiz pēc stundas vēl vienu un tā tālāk. Viņš paskaidroja, ka tas nav tā kā es esmu iedomājies un pēc 3 stundām es jau būšu pilnīgi atgājies no tā un varēšu laicīgi būt mājās. Es, būdams, diezgan vieglprātīgs un vāja rakstura cilvēks, piekritu šai avantūrai burtiski 15 minūšu laikā.
Kad es pirmo reizi uzpīpēju mani uzreiz tas "paķēra". Es izbaudīju savu pirmo kāsi un tiešām smējos kā traks kādas 30 minūtes un vēl pēc tam kādas 2 stundas biju ļoti sajūsminātā stāvoklī. Man noteikti patika tas ko es izbaudīju un tik tiešām atnakot mājās pēc divām stundām es biju pilnīgi normāls. Man nebija vēlmes skriet pakaļ nākamai "devai", nepuva kājas, man bija liela ēstgriba, kas viennozīmīgi iepricināja manu vecmāti. Bija vasara, mana dzīve bija forša un tagad vēl man radās iespēja padarīt jebkuru garlaicīgu nodarbi par jautru piedzīvojumu, iztērējot vienu latu ko man deva kabatas naudai. Lieki piebilsts, ka tajā vasarā es sāku mazāk ēst saldējumu "Gaiziņš" un pievērsos jaunajam "gardumam". Sākumā 2-3 reizes nedēļā, pēc tam jau katru dienu, jo es sapratu, ka kājas nesāks pūt un atkarības itkā nemaz nav. Tā pagāja visa vasara. Mans jaunais "kāšabiedrs" aizbrauca mācīties uz ārzemēm un es uz veseliem 9 mēnešiem aizmirsu par zāli. Sākās skola, sākumā es mēģināju dabūt to kāsi vēl dažas reizes, bet pašam man nesanāca un es nomierinājos. Turpināju dzīvot ka līdz šim un nejutu nekādu vajadzību pēc tā. Kad tuvojās nākamā vasara es jau ar nepacietību gaidīju drauga atgriešanos, jo zināju, ka viss atkal atsāksies. Viņš bija vecāks, viņam jau gāja 19ais gads, viņam bija "gali" kur dabūt (kuru nebija man) un mēs ar prieku jau pirmajā tikšanās reizē nodevāmies jautrajai izklaidei. Uz to laiku man bija gandrīz 16 gadi. Laiks gāja uz priekšu un vienā dienā viņš pateica, ka viņš, esot paņēmis "ripas", jeb ekstazī tabletes, jeb mdma kuras tajā laikā maksāja 6 lati gabalā un piedāvāja pamēģināt. Šo informāciju es uztvēru ļoti pozitīvi, jo iemesla neizticēties man vairāk nebija. Pagāja vesels gads kopš es uzpīpēju zāli un pa to laiku kamēr nepīpēju neizjutu pārāk lielu tieksmi, turpināju mācīties un nodarboties ar tajā laikā man aktuālām lietām. Turklāt pa to laiku kamēr nepīpēju, es jau biju nedaudz pastudējis par narkotikām internetā un man jau bija saprašana par to kādās kategorijās iedalās narkotikas. Man nebija bail mēģināt ko jaunu. Nolēmu pamēģināt. Tas bija nākamais līmenis. Tie kuri ir mēģinājuši mdma sapratīs kādas izjūtas ir īpaši jau pirmajās reizēs. Neaprakstāmas sajūtas. Nesalīdzināmas ne ar ko, ko es iepriekš biju izjutis. Un atkal es viegli atgāju pēc nakts tusiņa, pamodos, tieksmes nav, viss kā parasti. Tagad es pa dienu varu pīpēt zāli un brīvdienās varu ielietot tableti. Vairāk gadi, vairāk kabatas naudas, vēl vairāk brīvības, dzīve sāk izdoties (tā man likās tajā laikā).
Laiks ritēja uz priekšu, es sāku iet vidusskolā, kur iepazinos ar jauniem klasesbiedriem. Cik ļoti es biju pārsteigts kad uzzināju, ka daļa no viņiem arī piekopj līdzīgu dzīvesveidu un es sapratu, ka mans draugs, kurš iepazīstināja mani ar šo pasauli vairs man nav tik ļoti nepieciešams un man nenāksies gaidīt 9 mēnešus lai atkal nodotos izklaidēm. Tagad man bija veseli 4 cilvēki, kuriem bija plašāki kontakti šajā jomā un drīz vien man pašam izveidojās "gali" kur var paņemt to kas man ir vajadzīgs. Jo vairāk es lietoju, jo vairāk iepazinu cilvēkus sev apkārt, kuri nodarbojās ar to. Un pēkšņi ļaunais kaimiņš - krievs "narkomāns" no kura es baidījos visu bērnību vairs nelikās tik baiss. Tagad viņš bija mans kolēģis no kura nav jābaidās, bet tieši otrādi normāls čalis pie kā var ienākt uzpīpēt vai iešņaukt vitamīnu (speed). Pēc mazak kā pusgada es jau kontaktēju gandrīz tikai ar tādiem, kuriem bija interese vielu lietošanā. Uz to laiku es biju pamēģinājis kādas 6 dažādas vielas (izņemot heroīnu). un patstāvīgi lietojis 3 no tām. Es visu laiku pīpēju zāli (visu laiku, ik pēc stundas), ēdu tabletes piemērotos brīžos (pārsvarā tusiņos) un šņaucu vitamīnu. Tā sanāca, ka pēc vecāku šķiršanās man bija ticis pašam savs dzīvoklis, kurā es varēju dzīvot viens pats, kas bija ļoti liels bonuss tajā laikā (16 gados). Es biju pārliecināts, ka manā dzīvē viss iet labi un paliks vēl labāk. Tā arī notika. Tusējot apkārt es sapazinos ar jauniešiem no centra rajona. Kā mūsdienās viņus dēvē "mažoriem". Bagātu vecāku bērniem, kuru kabatas nauda nedēļā bija lielāka nekā tava tēva trīs mēnēšalgas. Viņi tusēja pa centra klubiem, bezatbildīgi tērēja "savu" naudu un protams lietoja daudz narkotiku. Viņiem nebija vajdzības krāt naudu kokaīnam, jo viņiem jau tā bija uzreiz. Vienīgā viņu "problēma" bija tāda, ka viņiem vajadzēja kādu cilvēku, kurš glabātu pie sevis visas tās narkotikas, kuras viņiem vajadzēja vienmēr, jo vienmēr bija par maz. Es piekritu būt par tādu... mani iepazīstināja ar nopietnākiem dīleriem no kuriem es salīdzinoši lēti iepirku vajdzīgās vielas lielos daudzumos un pārdevu viņiem dārgāk. Visi to zināja, viņi paši mani tajā ievilka. Es tusēju ar viņiem kopā, baudīju dzīvi un visu laiku pārdevu viņiem narkotikas. Nauda priekš viņiem nebija problēma un līdz ar to man radās iespēja lietot narkotikas par velti un turklāt pelnīt ļoti labu naudu savam vecumam. Lai būtu skaidrs tad uz 2005. gadu kad man bija 17 gadi, neskaitot narkotikas kuras, es pats lietoju es vēl saņēmu tīrajā peļņā mēneša griezumā aptuveni 2000-3000 latus.
Es biju pārlaimīs no tādas dzīves. Mani vairāk neinteresēja tie smieklīgie 70 lati mēnesī ko man piedāvāja vecāki kā kabatas naudu. Priekš manis 70 lati bija tikai neliela daļa no piektdienas tusiņa budžeta. Visi bija priecīgi. Dēls neko neprasa un ir laimīgs, domāja vecāki. Es mainīju dārgus telefonus, drēbes kuras pat nevilku un neapdomīgi svaidījos ar naudu. Turklāt es nejutos kā tirgonis. Man bija vieni un tie paši cilvēki, kuriem es pārdevu un nekādu baiļu no tā, ka mani varētu aizturēt policija vai vēl kas. Es nedomāju par to, ka es varētu krāt to naudu. Mana vienīgā problēma bija tāda, ka es slēpu no vecākiem savus ienākumus, jo tajā laikā baidījos no viņiem. Es nezināju kā paskaidrot apavus pa 120 latiem un telefonu pa 300 latiem 17 gadus vecam skolniekam, kurš nestrādā ar kabatas naudu mazāk kā 100 lati mēnesī. Man nācās braukt ar vecākiem uz veikaliem un pirkt kaut kādas lētākas drēbes lai viss izskatītos dabīgi. Kad es tikos ar viņiem es vilku viņu pirktās drēbes un nēmu līdzi viņu pirkto telefonu. Mani glāba, ka es dzīvoju viens. Man bija atsevišķs skapis ar atslēgu kur glabājās visas manis nopirktās mantas - datori, drēbes, telefoni un jebkas cits ko es biju sapircies aplietojies. Tā turpinājās divus gadus, līdz brīdim kad mani "darba devēji" sāka pieaugt un vairāk nebija ieinteresēti tusēt un lietot. Visi pieauga. Daļu aizsūtija mācīties ārzemēs, daļai vienkārši mainījās domāšana un zuda interese pret šādu dzīves veidu. Līdz ar to arī saruka mani ienākumi. Pareizāk sakot tie vienkārši izsīka. Nedaudz pāri 19 gadiem mani ienākumi no 2000+ latiem mēnesī kritās līdz 100+ latiem mēnesī. Viss bija beidzies. Taču patiesībā tas bija sākums tam murgam par ko īstenībā arī ir šis stāsts.
1. daļas beigas ! Turpinājums sekos
Pat neizlasot rakstu...