Kā es atmetu pīpēšanu, vai tas bija viegli?4

Sveiki visiem, kuri šo lasa. Es nekad īpaši neaizrāvos ar spokiem, taču tieši šodien izdomāju uzrakstīt par savu ne tik spīdošo pieredzi. Sāksim no paša sākuma. Jau sen, labu laiku atpakaļ es teicu sev, ka es nepīpēšu nekad un es tā domāju līdz brīdim, kad pamēģināju. Nu tad pienāca tas vakars, parasta piektdiena, kad vienā no pilsētas skolām bija balle. Protams, neiztika arī bez alkohola. Vienā brīdī izlēmām, ka iziesim ārā, dziesmas tā jau tajā brīdī bija ne īpaši, padomājām, ka nav ko zaudēt, sacīts - darīts. Pie skolas netālu bija parks, vēljoprojām atceros, 4 soliņi, apkārt daudz jauniešu, kuri pīpē. Tā kā man blakus bija vēl 2 cilvēki kompānijā, kuri pīpē, viņi izvilka paciņu cigarešu un sāka pīpēt. Ziniet, bija blakus cilvēks, kurš pateica (iepriekš nepīpēja) “es gribu pamēģināt” un pateica man, lai es arī mēģinu ar viņu. Es nezinu, kas notika, bet es piekritu. Ievilku vienu dūmu un pat neaizrijos, viss bija normāli. Sapīpējām cigareti uz 2 un gājām atpakaļ uz aktu zāli. Gāja dienas un pēctam sāka notikt sekojošais - pīpējām tikai tad, kad dzērām un brīdī es sapratu, ka dzeru tikai tāpēc, lai sapīpētu. Pēc kāda laika tika nolemts nopirkt cigarešu paciņu uz 2. Viņa nemaz ātri nebeidzās, taču vienu reizi, kad dzērām, pa visu vakaru izpīpēju 4 cigaretes, nākamajā dienā, kad to sapratu, jau tad man sāka likties, ka viss, jābeidz. Tuvojās vasara, mums bija vēl viena diena, kad dzeram ar draugiem. Pīpēja liela daļa draugu, kuri bija klāt. Viņi sāka pīpēt, sāka teikt, lai es arī pīpēju bet man bija sajūta, ka nē, es negribu un tā turpinājās visu dienu, līdz brīdim, kad nenoturējos un tomēr uzpīpēju cigareti, zvēru, to cigareti atcerēšos visu dzīvi. Kā tikai ievilku dūmu, man sāka bezsakarā dedzināt kaklu, likās, ka cigarete nekad neizpīpēsies, beigās palika ļoti pretīgi, taču pēc brīža vēl uzpīpēju un vēl. Nākamajā dienā secinājām, ka mums bija kopā ap 60 cigaretēm un vairs nevienas nepalika. Uz gaišu prātu apdomāju un sapratu, viss, vairs nepīpēšu, vairs man to nevajag. Un ziniet, kā ir mainījusies mana dzīve? Tikai uz labāko pusi. Es vairs nepīpēju. Ir cilvēki, kuri joprojām man piedāvā iet pīpēt, taču ziniet, man visu šo laiku nav nereizi bijušas “lomkas”, nekad nav bijis tā, lai es gribētu pīpēt. Tagad esmu laimīgs cilvēks, kurš nepīpē. Neiesaku jums nekad mēģināt, nevajag. Tas neko nedod, nenomierina nekādus nervus, kaut gan iemesls, kāpēc es pīpēju bija tas, ka man patika dūmi. Un tas, ka jūs pēc sapīpēšanas smirdat, tā ir taisnība, pēc dušas pirksti joprojām smirdēja pēc cigaretēm. Tāpēc nepīpējat, tas nav tā vērts, nepišat sev plaušas ar to. Ceru, ka kādam liks aizdomāties šis, kaut gan nesanāca tik ļoti aizkustinoši, bet esmu proud if myself, jo šis ir mans pirmais raksts.