No manis reti kad var tagad redzēt rakstus. Esmu nedaudz pieklususi ar savām idejām, jo dzīve iet kā pa celmiem. Nē! Dzīve izmācija drīzāk.
Kā dzīve izvēršas pēc tam, ja līkne ir gājusi tikai uz leju?16
170
0
Ja jūs lasiet manus iepriekšējos rakstus, tad visticamāk būsiet lasījuši par to kā mana dzīve radikāli uzņēma apgriezienus un visu manā dzīvē sagrieza kājām gaisā. Es izveidoju attiecības, kuras par spīti visam turās, lai vai cik liela būtu mana depresija un emocionālā nestabilitāte, jo spēju aizsvilties par vismazāko sīkumu, par kuru pat domāt nevajadzētu. Cits puisis mana puiša vietā būtu pazudis tālēs zilajās, ņemot vērā manu raksturu. Kā tad es kļuvu par panku? Pavisam elementāri, dzīve mani ir ņēmusi priekšā pēc pilnas programmas, dzinusi depresijā ne vienu vien reizi, dzīve mani ir likusi krist uz ceļiem un lūgt neeksistējošu spēku, lai nenomirst mans tuvākais cilvēks - mana māte, kaut arī viņa mani ir situsi un pametusi vienu. Dzīve mani ir likusi krist uz ceļiem otro reizi un lūgt to pašu neeksistējošo spēku, lai manā acu priekšā nenomirst mans tā brīža labākais draugs. Īpaši negribu iespringt uz to, jo tādas situācijas bijušas vairāk par šūnu skaitu tavā un manā ķermenī.
Vai tu kādreiz esi juties tā, ka gribētu nogriezt skābekli +/- 20 cilvēkiem vienlaikus? Ja esi, tad tu visticamāk mani sapratīsi. Esmu izgājusi cauri elles mokām savā bijušajā skolā. Esmu izcietusi emocionālu teroru no visas skolas. Iedomājies, kā tas būtu. Tu ienāc skolā pa durvīm 7 no rīta un pirmais ko tu redzi ir iet bariņš pretī un sāk brutāli smieties norādot ar pirkstiem uz tevi un konkrēti ierēcot par to cik viņiem ir palaimējušies ka nav tāda dabas kļūda kā tas objekts, kas tikko ienācis pa durvīm. Pēc tam visas dienas garumā seko terors, vardarbība un norādīšana uz defektiem.
Saprotu, tas varbūt neiet kopā ar manu stilu, jo pēc panku ideoloģijas man būtu jābūt nospļauties uz viņiem. Ja godīgi, tad man arī ir nospļauties, bet diemžēl, viņiem izdevās mani iedzīt kompleksos un dēļ tā es sirgstu jau ne tikai ar depresiju, bet arī jau ar ķermeņa dismorfiju. Tā diemžēl ir psihiska saslimšana, jo man vēl šodien ausīs skan tie ļaunie vārdi un acu priekšā redzu attēlu, kā mani fiziski iespaidoja. Un tie ļaunie smiekli un nicinošais skatiens man paliks atmiņā tik ilgi, kamēr kāds man neuzdos ar āmuru pa galvu, lai vienā brīdī aizmirstu pilnīgi visu.
Reklāma
Bet tad notika kaut kas tāds, ko es savā dzīvē negaidīju. Nē, es gaidīju, bet necerēju, ka tas ar maniem dajebkad notiks. Visu dzīvi esmu bijusi vientuļniece, kas lēni rāpo pa tumsu viena pati cenšoties kaut ko sataustīt. Rāpojot cauri tumsai es sataustīju rokas, kuras bija sagrābušas mani un rauj mani sev līdzi - kaut kur tur kur ir gaismas stars.
Man pretī nostājās tikpat salauzts, tikpat vientuļš cilvēks, kas ir pieredzējis tikpat daudz cik es un vēl padsmit reižu vairāk, dzīve viņa sirdi pārvērtusi par akmens gabalu, kura nebija spējusi just līdz brīdim, kad šis cilvēks satika mani. Man prātā nāk doma, ka arī visstiprāko akmeni ir iespējams pārvērst par kaut ko citu, laika gaitā.
Tad nu tā - pretī nostājās divi salauzti cilvēki, kuri viens otram grib un cenšas palīdzēt. Tas šobrīd manā dzīvē ir pats svarīgākais, ka cauri tumsai pretī gaismai rāpo abi kopā, par spīti tam, ka dzīve un apkārtējie ar zolēm kāpj virsū un samīda visu, jūtas, pašcieņu un visu pārējo. Tas, ka mēs dodamies abi divi pretī gaismai ir svarīgs faktors.
Man vēl daudz jāmācās. Esmu pateicīga par to, kas notiek, bet pagātni atlaist nav tik viegli....
Tev patiks šie raksti
👍
Smaidīga sieviete ir skaista sieviete tākā smaidi tik un uz priekšu. 