Uzreiz teikšu, ka ir tādas dienas, ka visu mūžu būsi it kā apdalīts. Tas ir tad, ja tava dzimšanas diena ir nākošā diena pēc svētkiem. Piemēram, vienam no maniem mazdēliem dzimšanas diena ir 3. janvārī, kad visi no svināšanas jau paguruši kopš Ziemassvētkiem. Manam vīram bija dzimšanas diena 2. janvārī, tad parasti vēl visi sapulcējāmies un visbiežāk tā visos laikos bijusi vēl kā svētku diena, bet 3. janvāris, ja vēl darba diena - jau kopš mazdēla piedzimšanas bijusi mums problēmu diena, lai kopā sapulcinātu savējos un atzīmētu. Lai kaut cik kompensētu pieminēto netaisnību, esmu visus šos gadus cepusi torti tieši uz 3. janvāri un mēģinājuši arī šo dienu atzīmēt. Skolas laikā jau kļuva vienkāršāk, kad intersantāk kļūst svinēt draugu pulkā un draugi atnāk jebkurā dienā. Vakar jau tā bija 23. reize, kad cepu jau pēc ierastās tradīcijas kārtējo torti.
Nu jau viņš ir pieaudzis cilvēks un torti aiznesa uz darbu, lai atzīmētu šo dienu ar darba kolēģiem. Omēm pat savi bērni šķiet vienmēr kā bērni un kur nu vēl mazbērni - tie mūždien būs vēl mazi, ko gribas palutināt un iepriecināt.
Kā pa jokam vien sāku skaitīt cik aptuveni tortes izceptas pašas bērniem un mazbērniem tikai dzimšanas dienām vien - sanāk tuvu pie 200, vārda dienas arī nav palikušas bešā.
Un nu mana pēdējā, jeb šī gada pirmā dažās bildēs. Tas nebūsnrecepšu raksts, bet viegla patērzēšana par šo tēmu.
Ņammīga.
