Iz dzīves: Aukstas kājas uz ceļa...7

Vēl mazliet pilnmēnes ietekmē nevaru pagulēt un pa galvu maisās visādas domas.
Šodien aiz astes noķēru šo domu- Kāpēc man ir paniskas bailes braukt ar mašīnu?

Smieklīgi, vai ne...

Pastāstīšu par savu pirmo garo pārbraucienu ar auto.

Braucām no Limbažiem uz Kuldigu darba darīšanās. Limbaži-Rīga ērti sēžu pie skaista Craislerīša (vojadžera) stūres. Es vienkārši dievinu to amerikānieti... Protams, smags pēc velna utt, bet tomēr dievīgs.
Tā nu izbraucot cauri Rīgai, atgriežos pie stūres (caur Rīgu kategoriski atteicos braukt, jo man nav tik liela pieredze un braucu vēl ar "baltajām" tiesībām). Braucam tālāk pa savu maršutu, kad sākas briesmīga lietus gāze. Godīgi, neredzēju pat kapota priekšu, kur nu vēl ceļu. Pienāca līkums... Vienā pusē barģūra ar kraujiņu, otrā pusē pretī brauc fūre... Priekšā gigantiska pelķe... Un jau nākamajā mirklī akvaplanēšana... Tā sajūta, ka pazuda ceļš zem riteņiem ar to tonāžu ko vadiju un potenciālajām iespējām, ja nesavaldīšu mašīnu bija neaprakstāmi briesmīga... Lielu ceļa gabalu (kamēr vien lija) nebraucu ātrāk par 80. Es vnk nevarēju... Sirds leca pa muti jaukā...
Sarunājām piestāt, kājas izlocīt utt... Izlecu no auto un cigarete rokās, nervi neturēja...

Bijām jau pāri pusceļam Rīga-Kuldīga... Visapkārt klusums un tumsa. Blakus sēdeklī iesnaudusies vecmāmiņa, aizmugurē guļ draudzene...

Braucam mierīgi nekur neskrienot, mazliet uzmācas nogurums...

Tā kā bija piķa melna tumsa, palaidu garām savu pagriezienu (tumsā pat ar brillēm slikti redzu).

Nu neko, ieslēdzu avareikas, samazinu ātrumu un meklēju, kur droši apgriest mašīnu...
Tā es lēnām žūžinu, līdz ieraudziju pretējā ceļa pusē ideālo vietiņu...

Ieslēdzu pagriezienu un griežu stūri...
Dažas sekundes un otra vadītāja veiklība izglāba no smagas sadursmes...

Ar acu kaktiņu redzu lidojam mašīnu, kas mani apdzen... Protams, bremzes līdz galam...

Paldies Dievam, ka otrs vadītājs paspēja droši izvairīties no sadursmes. (Viņam mašīna bija pilna ar cilvēkiem)...

Protams, rupju divstāvīgu vārdu apmaiņa... Kā jau tas nākas... Es nopīpēju divas cigaretes...

Visu atlikušo ceļu izbaudiju aukstuma un karstuma viļņus un sirds, laikam jau bija izlekusi no vietas jau tur atpakaļ.

Manas pašas stulbums varēja maksāt kādam dzīvību... Ieslēdzot pagriezienu, es neizslēdzu Avārijas uguņus... Apdzenošā mašīna nevarēja redzēt, ka taisos veikt manervu...

Tik vien... Mazs sīkums, bet uz ceļas var nozīmēt tik daudz...

Tāpēc tagad vairs nespēju bez panikas sēsties pie stūres, ja man ir vēl pasažieri...

Vairs īsti šī pēc šī brauciena neesmu vadijusi auto...


Esiet uzmanīgi, man tiešām paveicās, tā viena mazā kļūda varēja prasīt dzīvības.