Kad sāku rakstīt pirmo daļu, nebiju iedomājies, ka otro rakstīšu gandrīz gadu pēc tam. Patiesībā šī bija paredzēta tāda ātra izskriešana cauri visam tam, ko tiku lasījis vēl pirms grāmatu bloga izveides, precīzāk – par grāmatām, kuras izlasīju 2015. gadā. Gan jau pēc tam es ar laiku būtu uzrakstījis arī par citām grāmatām, vēl senāk izlasītajām. Taču esmu pietiekami slinks, lai tik daudz rakstītu tieši par grāmatām. Tā vietā es labprāt iesāku lasīt kādu jaunu grāmatu, tādējādi papildinot manu garo iesākto grāmatu sarakstu, ha!
Iepriekš viss mans „īsumā par visu” beidzās ar Māra Bērziņa „Gūtenmorgenu” un cerību ātri izlasīt arī 2015. gada labāko grāmatu „Svina garša”. To es izlasīju vien pavasara sākumā, lai gan biju arī uz teātra izrādi. Par to vēl tikai grasos uzrakstīt, lai gan tas viss jau ir tik sen atpakaļ bijis. Kā nākamā manā sarakstā bija Aritas Berezas „Atzīšanās”. Grāmatas vāku rotā kaila sieviete. Palasījis fragmentu, sapratu, ka gribu šo grāmatu izlasīt. Tā kā grāmatnīcā tā nebija, pasūtīju pie izdevējiem – „Drukātavā”. Pats aizgāju pakaļ un pēc grāmatas saņemšanas uzreiz sāku lasīt. Biju domājis, ka tā ir grāmata par to, kā Arita maukojusies, taču tajā ir vairāki stāsti un ne visi ir tieši par maucību. Nedaudz vīlos. Līdzīgi kā ar grāmatu „Gadījuma sieviete”.
---
Patiesībā savu 2015. gadu biju sācis ar Jāni Jaunsudrabiņu. Tie bija divi tādi pagarāki stāsti no viņa Kopotajiem Rakstiem, kurus savā īpašumā dabūju no Danielas. Arī Bukovksis bija manā 2015. gada ievadā. Tā bija grāmata par zirgiem. Tā kā autors bieži pavadīja laiku hipodromos, šī grāmata saucās „Zirgu gaļa” un tajā ir apkopoti gan dzejoļi par zirgu sacīkstēm, gan stāsti no šīs izklaides. Arī Hemingveju es lasīju un Po. Jāatzīst, ka Hemingveja „Sirmgalvis un jūra” ir viena no briesmīgākajām manis izlasītajām grāmatām. Nekad nebūtu iedomājies, ka var tik briesmīgi rakstīt.
Nesen vēlreiz pārlasīju (pāršķirstīju) „Izskaidro man!”, par kuru arī rakstīju. Toreiz to lasīju darbā, bet šajā pavasarī izdomāju to sadabūt no apgāda un pieķerties tai vēlreiz no jauna un uzrakstīt pilnvērtīgu recenziju. Manuprāt, izdevās tīri tā neko, jo raksts guva milzīgus panākumus. Ceru, ka lasītāji arī steidza iegādāties vai vismaz palasīt arī pašu grāmatu. Tā tiešām ir ļoti vērtīga jauniešu literatūra, kura der arī vecākiem.
---
Manā 2015. gada izlasīto grāmatu sarakstā ir arī Vilis Lācītis ar savu mazo grāmatu „Pamodināt Lāčplēsi”. Pirms to iegādājos, es darba ietvaros izlasīju „Skolotāja Krāsne”. Tā nu gan bija viena vareni dulla grāmata. Tajā bija aprakstīti mēģinājumi nogalināt stulbo skolotāju un vēl viskaut kas no skolas ikdienas. Personīgi man tā ļoti patika un es smējos, jo liela daļa lietu atbilda manām atmiņām par skolas gaitām. Īsts meistardarbs!
Pauzes ietvaros darbā izlasīju arī Juka Rislaki grāmatu „Ar pedāli grīdā.” Tajā ir vairāku gadu aktuāli notikumi iz latviešu dzīves. Tāpat es izlasīju arī iespējams skaistāko latviešu bērnu grāmatu „Nenotikušais atklājums”. Tās autors ir Mārtiņš Zutis. Ilustrācijas ir vienreizējas un teksts – oriģināls. Pat man to lasot bija gana interesanti, jo nebija nemazākās nojausmas, kas tad tur īsti norisinās. Stāvēdams pie kases dienās, kad nekas īpašs nenotiek, es izlasīju „Autobusa šoferi, kurš gribēja būt dievs”. Daži stāsti gan bija visai garlaicīgi, bet pa lielam tiem man atgādināja TR Notāra ironiju un lasot es bieži smējos. Uz nedēļu šī grāmata bija arī nedēļas piedāvājumā, tāpēc daži tika to iegādājušies daudz lētāk un varbūt nemaz nav vīlušies par šo grāmatu un smejas tāpat kā tobrīd to darīju arī es. Šķiet, visīsākais stāsts bija tajā ar nosaukumu „Dzemde”. Tas arī bija pirmais, kuru izlasīju. („Sieviete bez dzemdes vairs nav sieviete. Un vīrietis, kas paliek kopā ar sievieti, kas vairs nav sieviete, nav vīrietis.” – tā stāsta varoņa tēvs izsakās par bērna māti, kuru pametis, kad tai tika izoperētā dzemde.)
---
Bija vēl vairākas bērnu grāmatas un arī nopietnā literatūra, piemēram, Hermanis Hese. Viņa „Kūrviesis” bija trešā labākā grāmata manā 2015. gada izlasīto grāmatu topā. Pirms tam gan izlasīju arī „Es esmu grāmata”, kurā bija ļoti dziļas domas un labi citāti, gan Sabīnes „Rīga-Maskava”. Tā kā debijas kategorijā nebija iekļauts TR Notāra darbs, es cerēju, ka tieši šis mīlasstāsts iegūs šo balvu. Nekā, balvu dabūja SŪDS. Ik pa laikam arī es izlasīju kādu nieku, kuru varēja arī nelasīt. Tāds nieks nebija Tabūnas „Pirmā reize” vai Marka Tvena „Ādama un Ievas dienasgrāmata”. Nieki nebija arī Kima Franka „27” un Ložiņska „Grāmata”, kurai izskrēju cauri kā tunelim – krāsainam, ne melnbaltam un netīram.
Uz ilgāku laiku biju piesēdies pie Mopasāna „Isonas kundzes rožu prinča”. To lasīju tikai darbā, pauzēs. Lielākā daļa stāstu bija ļoti solīdi, pat ļoti mūsdienīgi. Pie viena es palasīju arī pašmāju stāstu krājumu „Ievārījums un brīnumi”, kuru sarakstījis Andris Pētersons. Jāsaka godīgi, daži stāsti mani ļoti pārsteidza. Arī Pola Verlēna cietumus izlasīju. Tā nu gan bija grāmata, kuru būtu gribējis garāku. Cietumu bija daudz, bet viss tik īsi aprakstīts, tik skopi izstāstīts. Toties „Apskāviens” gan bija kolosāls. To es iegādājos Annas dēļ, jo tieši viņa man par to ieminējās, domādama, ka es par to esmu viņai ieminējies. Nekā nebija, pirms tam par to neko nezināju. Un labi, ka uzzināju.
---
Un tad kārta bija TR Notāra bestselleram „Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata”. Šīs grāmatas dēļ es arī izdomāju sākt rakstīt par grāmatām, lai gan neko uzrakstījis vēl neesmu. Esmu nobriedis to izdarīt, jo nu jau ir pagājis tieši gads, kopš šī grāmata ir izdota. Savu slavas gājienu tā piedzīvoja tūlīt pēc tās iznākšanas un ierindojās ne vienā vien pirktāko grāmatu topā. Tā kā bija vasara, es izlasīju arī citas īsākas grāmatas. Viena no tām bija „Dziesma asinsstraumē”. Formāts, kādā tā rakstīta, liedza to lasīt gana raiti, bet es piebeidzu to ātri. Arī Margeritas Jursenāras „Aleksi” izlasīt man padevās ātri. Kaut kad vēlāk izlasīju arī viņas „Coup de Grace”, kurā ir Latvija un Rīga.
Izlasījis Sagānas „Mazliet saules”, es ņēmu izlasīt arī viņas dēla rakstīto „Esi sveicināta, Sagāna!” Tajā spilgti attēlota visa rakstnieces dzīve, ceļi un neceļi, preses attieksme un naudas šķērdēšana, kura beigās tika atstāta mantojumā dēlam, kuram bija jāizvēlas, vai uzņemties visu šo nodokļu nastu vai atteikties no visa. Viņš riskēja un cīnījās par mātes reputāciju un literāro mantojumu. Viņš uzvarēja.
---
Drīz pēc tam aizsākās mans dzejas periods, kura vaininieks ir Toms Treibergs un viņa lieliskais „Drudzis”. Pateicoties tieši šai grāmatai, es izlasīju arī Ogriņu, Rokpelni un citas jaunizdotās dzejas grāmatas. Es izlasīju arī Ziedoņa ķiršu dārza grāmatu, ko izdevis Mansards. Es izlasīju arī D. Harmsa „Prozas izlasi”. Neteikšu, ka patika, bet lasīt varēja, jo daži šīs bezjēdzīgās realitātes apskati bija unikāli un uzjautrinoši. Lai nu kā, visu vienā ierakstā jau uzrakstīt nevar, tāpēc turpinājums sekos...
