Kad jūnija sākumā neuzrakstīju mēneša atskaiti par maiju, iedomājos, ka vasarā tomēr paņemšu pauzi un tikai septembrī rakstīšu par vasarā izlasītajām grāmatām. Pirmkārt, to nemaz nebija tik daudz, un otrkārt – laiks aizskrēja kā aptracis zirgs. Un tā arī darīju, septembrī uzrakstīju par visām vasarā izlasītājām grāmatām, lai gan bija pagrūti visu precīzi atcerēties un uzrakstīt tik labi, kā būtu gribējies.
Toreiz rakstu nobeidzu ar Ronalda Brieža otro grāmatu “Karaoke”, kuras pamudināts vēlāk izlasīju arī trešo. To man uzdāvināja dzejniece Inga Pizāne. Vēlāk visās trīs grāmatās dabūju autora autogrāfus. Patika man Brieža redzējums uz lietām, īpaši jau pirmajos divos krājumos, un trešās grāmatas vidū. Pienākot oktobrim, sapratu, ka nākamo rakstu arīdzan rakstīšu par visu gadalaiku, ne tā, kā biju ieradis rakstīt iepriekš. Tagad gan vairs neliekas aktuāli rakstu nosaukt par “rudens grāmatām”, jo ārā snieg. Daudz tuvāks ir pavasaris un ar to – darbi pilnas rokas.
---
Lai kā arī būtu, šeit būt īsumā par grāmatām, kuras izlasīju pēc tam, kad beidzu rakstīt katra mēneša atskatus. Grāmatu ir daudz, tāpēc kaut kādā brīdī vienkārši beigšu par tām rakstīt, atstājot rakstāmo nākamajai reizei.
Visaktīvāk es lasīju novembrī, izlasot 19 grāmatas. Liela daļa no tām bija dzejas grāmatas – divas pat ļoti pieticīgi īsas. Bet ne tāpēc es lasīju dzeju, lai nepaliktu neizpildījis savu goodread izaicinājumu. Tik traki lasot es finišēju jau 1.decembrī. Bet kopš tās dienas neko vairs nebiju izlasījis līdz pat decembra izskaņai. Decembrim beidzoties, pieķēros tām grāmatām, kuras kaut kad iepriekš jau biju iesācis lasīt, bet nepabeidzu. Bet par to citreiz, jo tagad atgriezīšos rudenī, kurā kopumā izlasīju 42 grāmatas. Divas no tām izlasīju divreiz – Tomaša “Melnos darba cimdus” un Belševicas “Medījot dzīvi”.
Septembra sākumā izlasīju igauņu rakstnieces Kai Āreleidas lielisko romānu “Pilsētu dedzināšana”. Šī grāmata pierādīja, ka spēju iejusties arī meitenes ādā un izdzīvot stāstu caur sevi. Brīvajos brīžos darbā paniekojos arī ar Vizmas Belševicas pirmo arhīva burtnīcu. Stāsti lasījās raiti un pārsteidzošā kārtā bija ļoti labi uztverami un apzināmi, tāpēc no tiesas priecājos par šādas burtnīcas esamību. To lasot, atminējos savus skolas laikus. Apgāda Mansards decembra akciju dienu veikalā iegādājos arī otro burtnīcu, lai drīzumā izurbtos cauri arī tai.
---
Maijā biju iesācis lasīt TR Notāra otro grāmatu „Pelēkzils uz rozā”, taču drīz dabūju Riharda Bargā „Plikos rukšus”, kurus vajadzēja izlasīt pirms Notāra, ko arī darīju, noliekot Notāru nepelnīti malā. Pie grāmatas atgriezos tikai jūlija izskaņā un arī tad ne uz palikšanu, jo augustā bija jāapprecas un ar velosipēdu jāpavizinās pa Kurzemes nekurienēm. Daudzu nesaprasts, ar savu pirmo pilnmetrāžas romānu Notārs ir palicis nelielā ēnā. Bez dižas reklāmas un grāmatas prezentācijas pasākuma, viņa kvēlākie fani, iespējams, pat ir palaiduši garām šo dullo un notikumiem bagāto grāmatu. Arī goodreads par to neko labu nesaka, lai gan tur pie vainas varētu būt mūsdienu cilvēku nespēja saprast tik specifisku un sarežģītu literatūru, kura pilna ar humoru un ironiju.
Arī „Mūzikas lādīti” dabūju no autores, kura man uzrakstīja, jo savulaik biju rakstījis atsauksmi arī viņas pirmajai grāmatai „Kompots”. Šoreiz grāmata likās daudz īsāka, taču dziļāk izjusta. Iesākums bija pat ļoti labs, tikai uz beigām kaut kā noplaka iesāktais ritms. Brīžiem, protams, manas domas (sajūtas) nesakrita ar īsto domu kādā no stāstiem, bet, cilvēka individualitāte katram liek saredzēt to, ko tas vēlas redzēt.
Sekoja Ziedoņa dzejas grāmata „Vēl ko”, kuru 2010. gadā izdeva Mansards. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tā bija pirmā Ziedoņa grāmata, kuru esmu lasījis. Pašlaik lasu arī Epifānijas, bet no dzejas esmu izlasījis tikai šo, kurā kaut kas tomēr pietrūka. Izlasīta tika arī kāda angliska grāmata, kura, kā vēlāk noskaidrojās, ir izdota arī latviski. Man gan likās, ka latvisko versiju esmu nosapņojis, taču „Tales form Outer Suburbia” ir arī latviski. Kopumā grāmata ir ar savu baudījumu, kas galvenokārt ir tāpēc, ka tā ir ilustrēta.
---
Vasarā iesāku un vēlāk turpināju grāmatu, kuru man līdz galam izlasīt tā arī neizdevās. Tā bija grāmata „Zen prāts, iesācēja prāts”. Savs prāts, protams, tajā visā ir un sava piegarša arīdzan, taču tiek runāts pārlieku daudz par vienu un to pašu, kas dara grāmatu grūti izlasāmu. Protams, guvu dažas vērtīgas atziņas, taču šāda veida literatūra nav paredzēta man. Līdzīgi bija ar Ričarda Baha grāmatu „Nav tādas vietas kā tāliene”. Gribētos pat teikt, ka neko sliktāku lasījis neesmu, bet... tomēr esmu gan, jo ir bijušas vēl dažas tādas grāmatas, kuras man izraisa nelabumu.
Grāmatu „Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē” gan bija asprātīga un vienlaikus šausminoša, ja ņem vērtā aprakstītās lietas. Tā nobeidzās uz patīkamas nots un ļāva uzzināt daudz interesantu lietu. Biju to iegādājies jau ļoti sev, šķiet, kādus desmit gadus atpakaļ. Toreiz izlasīju tikai man interesējošās nodaļas, bet tagad gribēju piebeigt, lai miers. Vēl viena tāda ilgdzīvotāja (protams, ne tik daudz gadus kā iepriekšējā) manā sarakstā bija Eimijas Šūmeres grāmata, kuru noklausījos audio formātā jauktā secībā. Sākumā klausījos labāko (īsāko), pēc tam – parasto. Lielākoties stāsti man patika un bija daudz jāsmaida. Sākumu klausījos jau diezgan sen, bet garākie stāsti bija palikuši nenoklausīti, ko rudenī piebeidzu.
---
Pēc vēl vienas reizes „Melno darba cimdu” izlasīšanas (šoreiz piespiedu kārtā, jo neplānoti braucu autobusā un nebija līdzi nevienas citas grāmatas), es izlasīju divas Dienas Grāmatas izdotas mazformāta grāmatas – „Vēstules naktssargam” un „Nav gala pasaulei”. Sandras grāmatā bija ļoti patīkamas, viegli uztveramas pārdomas par dzīvi. Man gan prasījās kaut ko vairāk, pirms to iegādājos, bet ar visu to – man patika. Un līdzīgi bija arī ar otro grāmatu, no kuras guvu nedaudz par maz sajūsmas to izlasot. Varbūt tikai tāpēc, ka dzejproza man tā ne visai. Labākās rindas: "...mēs esam likteņa apzīmogoti. Ēkas juka un bruka, datora ekrāni bija tik melni kā mūsu vecmāmiņu bufetes. Bijām pārāk nobijušies, lai lūgtos. Vēl viens gadsimts nogāzies ellē – un par ko? Tikai tāpēc, ka daži cilvēki nemāk audzināt savus bērnus." Un ar to tad arī šoreiz beigšu savu kopsavilkumu.
