Vakar pamanīju, ka bija man šāds ieraksts par ziemu, uzrakstīts jau janvāra sākumā. Toreiz gan domāju, ka rakstīšu par visiem četriem gadalaikiem, par grāmatām, kas nostājušās rindā, vai kaut kā tā. Bet ne sūda neesmu izdarījis. Tagad rakstīt par pavasari būtu lieki, jo pēc mēneša jau iestājās oficiālā vasara. Tā nu izlaidīšu pavasara piezīmes un uzreiz rakstīšu par vasaru. Tā gan nav īpaši pateicīga tiem lasītajiem, kuri lasīt prot tikai gultā, pirms miega. Bet tā kā es lasu it VISUR, man arī vasara šķiet īsta tieši grāmatu lasīšanai. Protams, vasarā var darīt tik daudz ko, bet ir brīži, kad tu sēdi bezdarbībā, domā par garlaicību, kura neeksistē un tad tu vari ņemt un lasīt. Sēdi kaut līdz pusnaktij ārā un lasi. Un mūsu platuma grādos lietus iespējamība vispār ir lielāka par karstumu, tāpēc sēdi un lasi, ha!
Kad aprīļa beigās pametu darbu, lai uz dažiem mēnešiem pievērstos tikai un vienīgi vasaras baudīšanai un atpūtai, es biju nolēmis maija mēnesī izlasīt vismaz 23 no savām 32 iesāktajām grāmatām. Nodomāju, ka pēc tam es izlasītu vēl tik pat daudz grāmatu un jau Līgo vakaru vakarētu sagaidīt ar „2016 READING CHALLENGE” piebeigšanu. Kā zināms, šogad es tajā ieliku 100 grāmatas (pērn bija tikai 52, bet izlasītas tika 94), lai gan jau no sākta gala zināju, ka izlasīšu vairāk. Uz doto brīdī tās ir 55 grāmatas un tikai tāpēc, ka maija mēnesī ne sūda neesmu lasījis. Es piebeidzu divas iesāktas grāmatas, vakar iesaku pavisam jaunu, kuru šodien izlasīju, bet savu ieceri uz 23 grāmatām esmu atmetis, jo tas nav reāli. Vairs ne. Bet nav jau arī tā, ka ir jālasa tikai skaitļu dēļ, nē. Galvenais ir lasīt, jo kā gan var nelasīt? Anna sev uzlika mērķi izlasīt 50 grāmatas, bet jau tagad viņai trūkst vien divas, lai šo uzstādījumu piebeigtu. Ko viņa darīs atlikušajos 7 mēnešos, es nezinu, ha!
---
Ja runājam par grāmatām, gribēju uzrakstīt, kas tad ir manā vēl nepiebeigto grāmatu sarakstā. Dažas no tām es jau kādu laiku neesmu izcēlis no grāmatplaukta, kurš nu vairs nav 150 kilometrus prom no manis, bet visu laiku līdzās. Lielu daļu no tām es jau minēju iepriekš, jo neesmu bijis uzticīgs jau iesāktajai literatūrai, uzreiz ķerot nākamo. Tā bija arī vakar, kad sāku lasīt Daci Rukšāni, kuru pirms tam pat apskatījis nebiju. Kāpēc? Man nav nemazākās nojausmas. Kā nākamo man derētu vēlreiz pārlasīt „Izskaidro man!”, kura man ir kā obligātā literatūra, jo to man iedeva kā grāmatu blogerim. Tam es gribu pieiet tā pavisam nopietni, jo tā ir sasodīti nopietna literatūra, lai gan paredzēta bērniem. Tur ir vārdi, kurus neesmu izmantojis savos pat visperversākajos rakstos, ha!
---
Ja var ticēt iesākto grāmatu sarakstam vietnē goodreads, tad rādās, ka man ir atlikušas vien 30 iesāktas grāmatas. Zinu, ka dažas no tām ir ātri piebeidzamas, piemēram, Bukovska stāsti, kuri šajā sarakstā ir visilgāk. Tūlīt pēc tam ir Ficdžeralda pirmais romāns „Šaipus paradīzes”. Iepriekš tiku lasījis divus viņa darbus, bet sagribējās sākt no pirmā uzrakstītā. Tā ir solīdāk. Tajā gan es visai maz esmu paguvis ielasīties un varbūt pat būtu jāsāk no sākuma, lai zinātu, kas ir kas. Arī „Sievietes un mīļākie” ir ilgstoši nostāvējis plauktā. Kaut kad mamma to bija sākusi lasīt, bet teica, ka to nevarot nelasīt, citādi sajūk viss vienā putrā. Biezākā no visām gan ir grāmata par Edgaru A. Po. Arī paša Po stāstu krājumi nav līdz galam izlasīti. Tos es izlasīšu jau tuvākajās dienās, tur nekas daudz nav palicis. Ir arī grāmatas, kuras nebūt negribas lasīt. Ne tagad. Tās arī neaiztikšu, atstāšu citai reizei. Un vēl tur ir tādas, kas sver vairāk par manu velosipēdu, ha! Arī tām ir pagrūti skatīties virsū un cerēt ātri izlasīt. Starp to visu ir arī manas pirmās grāmatas, kuras gribu pārlasīt, lai veiktu korekcijas un iespiestu papīra formātā, jo viena no tām ir bijusi tikai e-grāmatas formātā, kamēr otra (pirmā no abām) bija mazā tirāžā, spiesta Vācijā. Ir arī Māra Bērziņa vienīgā vēl neizlasītā grāmata un grāmata par Žanu Polu Sartru un Simonu de Bovuāru. Pirms steigšu to izlasīt, es ņemšu un izlasīšu Sartra autobiogrāfisko grāmatu „Vārdi”, ko tikai aprīļa beigās dabūju.
Dažas šajā listē ir palikušas neizlasītas vēl no darba laikiem. Tās ir tādas grāmatas, kuras man mājās nav un varbūt pat nevajag. Varbūt tāpēc būs jāaizstaigā līdz bibliotēkai un jāpaņem kas lasāms arī tur. Varbūt iekritīs acīs vēl kas nebijis, kas patīkams un lasāms! Lai gan man jau viss ir. Gandrīz viss. Bez tā, kas man jau ir iesākts, es gribētu iesākt vēl dažas, kas gaida savu kārtu. Tas pats Selīns ar savu „Ceļojumu līdz nakts galam”, kuru kāroju jau tik sen un tad JR apgāds to izdeva latviski. Arī Virdžīnijas Vulfas autobiogrāfiskos rakstus gribu palasīt. Vakarnakt kā reiz tos nocēlu no grāmatplaukta. Tā lasāmā materiāla ir gana daudz. Tajā visā var apjukt. Tāpēc arī šāda veida ieraksti ir tik haotiski, jo jau rakstot trīc rokas domājot par to prieku, kāds mani pārņem, kad esmu viens ar grāmatu un lasu. Lasu. LASU. Es lasu! Tu arī?
