Jau kādu laiku atpakaļ biju grāmatnīcā, kur nespēju neieraudzīt mazo, balto grāmatiņu, ar melno cilvēciņu uz kraujas malas, kurš veras lejup. Grāmatas nosaukums uzreiz lika aizdomāties, kādi tad varētu būt autora ieteiktie iemesli dzīvot tālāk, kamēr pats savus iemeslus es jau zinu. Grāmatas uzrunāts, vērsos ar vēlmi pie apgāda un tūlīt arī tiku pie grāmatas, kuru apbrīnot steidza arī pie manis darbā ienākušie draugi. Mazais formāts kā reiz piestāv šāda tipa grāmatai, kur jau ievadā teikts, ka tā ir pilnīgi neiespējama grāmata. „Depresija melo un vieš prātā pilnīgi aplamas domas”, saka autors. „Depresija ir domu slimība.” Un tad sākās pirmā daļa ar nosaukumu „Kritiens”. Tās ievada citāts ir no Albēra Kamī grāmatas „Laimīgā nāve”.
„Mūža beigās dzīvošana prasa vairāk drosmes nekā pašnāvība”
Nereti sieva ir tā, kas pirmā pieķeras manām jaunākajām grāmatām. Arī šoreiz tas nebija izņēmums un viņa ātri bija tikusi galā ar šo iemeslu grāmatu. Bet uzreiz pēc tam arī es ņēmos to izlasīt. Laiks bija tieši tik labs, lai gulšņātu dīķmalā un baudītu sauli komplektā ar grāmatu. Taču, godīgi jāsaka, ar vienu piegājienu šo grāmatu es nespēju izlasīt, jo vienam piegājienam man viņas bija par daudz. Kāpēc? Tāpēc, ka šāda cīņa ar depresiju var būt nogurdinoša. Tāpat arī lasīt par to kļuva grūti. Un es apstājos, lai atgrieztos nedaudz vēlāk...
---
Grāmatā autors apraksta savu cīņu ar depresiju. Pat tad, ja runa iet par ļoti skumjām lietām, viņš pamanās teikumus sakārtot tā, lai var arī pasmaidīt. Bet lieta ir nopietna. Tas ir viņš, kurš stāv kraujas malā un grasās lēkt lejā, lai gan mājās, neko nenojauzdama, atrodas viņa sieva. „Krauja bija tikai pārdesmit soļu attālumā. Ne vairāk kā divdesmit. Mana vienīgā doma bija spert uz to pusi divdesmit vienu soli.”
„Depresiju var pielīdzināt domu un emociju kvantu fizikai. Tā atklāj to, kas parasti ir apslēpts, izjauc pa daļiņām tevi pašu un visu, ko zini.”
Arī man ir bijusi depresija. Un varbūt aizvien vēl esmu šādā stāvoklī, jo, lasot par trauksmes sindroma fiziskajiem simptomiem, es sarakstā atzīmēju pat vairākus, kuri atbilst manam stāvoklim, ha. Tā piemēram, nogurums un miegainība, pastiprināta svīšana vai aizdusa. Varbūt jāsāk uztraukties? Lai gan, labi zinu, ka tā depresija, ko jauns cilvēks piedzīvo pirmās zaudētās mīlestības sakarā, nav nekāda īstā depresija, pat ja tu šīs mīlestības dēļ graizīji sev rokas un retu reizi meties lejā no tilta. (Es tā nedarīju, es tikai rakstu piemērus.) Tagad visi ir daudz jūtīgāki un daudz vieglāk ir šo diagnozi sev piedēvēt un ar to sirgt. Bet par to kādu citu reizi. Varbūt.
„Izliekoties normāls, es arī jutīšos mazliet normālāks, nekā esmu.”
---
Grāmata ir emociju pilna. Tajā bez ieteikumiem un faktiem ir arī laba deva literatūras („Dadzi uzskata, ka lasot mēs bēgam no realitātes vai meklējam sevi, bet es nesaskatu atšķirību." ), kuru Mets apraksta. To var lasīt nodaļā „Spēks un slava”, kas ir arī grāmatas nosaukums, kuru autors tolaik pārlasījis. Šajā nodaļā seko milzum daudz labu grāmatu ieteikumi, taču īstās ieteicamās grāmatas Mets ir atstājis uz beigām nodaļā „Ieteicamās grāmatas”.
„Grāmatu mīļotājus mēdz uzskatīt par vientuļiem cilvēkiem, bet man bija gluži pretēji – grāmatas paglāba mani no vientulības.”
Domājams, šī grāmata nav tikai tiem, kuri jūtas nomākti, kuri ir tuvu depresijai vai tieši tās epicentrā. Šī grāmata ir pamācoša visādiem dzīves ceļiem, tāpēc arī es to ņēmos lasīt. Var jau būt, ka arī mani kādreiz piemeklēs īsta depresija un tad man būs kur ieskatīties. Bet varbūt tieši šīs grāmatas rezultātā es spēšu izvairīties no depresijas, kad tā centīsies man piezagties, ha. Jā, šī ir interesanta un noderīga grāmatiņa. Un autobiogrāfiskais formāts ir tieši tas, kādu man patīk lasīt visvairāk...
„Tā kā mums nav universālas, neapstrīdamas informācijas, mēs paši esam sava prāta labākie pētnieki.”
