Nav ne jausmas, kur palika jūlijs, bet vēl jūnijā man sanāca tā, ka jau nākamajā dienā aiz tās, kurā no Laines dabūju viņas ceļojuma grāmatu „Ar stopiem apkārt pasaulei", es aizrakstīju Mansarda Jānim (dienu pēc grāmatas atvēršanas svētkiem, uz kuriem diemžēl netiku), sakot, ka vēlētos tikt pie Harija Vagranta grāmatas “Ielu muzikanta dienasgrāmata” Viņš, kā vienmēr, bija ļoti jauks un rakstīja, lai nāku tai pakaļ. Ne mirkli nevilcinājies, aizsteidzu uz Alberta ielu, dabūju svaigi izdoto grāmatu un nopriecājos, ka divu dienu laikā esmu ticis jau pie otras stopētāju grāmatas. Sanāca tā, ka pirms manis grāmatu izlasīt paņēma Anna, jo tieši viņai ielu muzicēšana ir tuva padarīšana, kamēr es esmu tikai kaislīgs stopētājs. Bet arī stopēšana grāmatā ir aprakstīta pirmklasīgi un izsmalcināti...
“Autostops ir viena no paradoksālākajām un neloģiskākajām lietām pasaulē. Tu, būdams indivīds bez īpašiem iekrājumiem, mazliet jocīgi izskatīdamies, ar naivu ticību labajam sirdī dodies uz šosejas un pacel īkšķi (..)”
Grāmatas pirmās lapaspuses aizrauj ar lieliskiem un tēlainiem vietas un notikumu aprakstiem – lielākoties par ielu mūziķiem, Vecrīgas kontingentu, draugiem un naktīm pie alus glāzes. Lasot šo dienasgrāmatu, nepietrūkst nedz noteiktu datumu, nedz arī pilnīgs apraksts no A līdz Z. Viss sākas kādā ļoti agrā rudenī Rīgā, turpinās decembra vidū un strauji pārlec uz maiju, pārējo grāmatu sadalot pa posmiem... Uzrakstīto ir viegli lasīt un pat bez dižas sapratnes par mūzikas lietām viss ir viegli uztverams. Tā kā tieši dienasgrāmatas formāts ir man tuvākais žanrs, to lasīt ir ļoti patīkami, īpaši jau profesionalitātes dēļ, kuras šeit netrūkt. Valoda ir krāšņa un tajā vārds vārdu lieki nedublē. Viss pateiktais ir jauns un uz riņķi netiek malts pilnīgi nekas. Grāmatas saturs ir ļoti kvalitatīvs un arī asprātības Harijam netrūkst. Uzreiz sagribēju viņam aizrakstīt un sarunāt tikšanos. Un tā arī darīju.
„Mūsu uzmanība uz kādu mirkli tiek pilnībā privatizēta.”
---
Jau sākotnēji ir skaidrs, ka galveno varoni un citus tā līdzgaitniekus sagaidīs dažnedažādi piedzīvojumi, kas tālākās lapaspusēs arī tiek spilgti aprakstīti. Liekas – es pats esmu tur iekšā. Šķiet, ka grāmatas centrālais notikums nebūt nav muzicēšana uz ielām vai stopēšana, bet gan nonākšana pilnīgā dvēseles miera stāvoklī, atrodoties ceļā vai festivālā “Varavīksne”, ko Harijs un viņa draudzene Džūna apmeklē. Arī mēs ar Annu apmeklējām festivālu, tikai citu – tepat Latvijā notiekošo. Kā reiz, dienu pirms „Labas Dabas” beidzot grasījos nodot publikai šo grāmatu apskatu, kuru marinēju jau ilgi. Pie viena tajā gribēju pieminot to, ka uz „Labu Dabu” grasāmies stopēt, līdzīgi kā „Ielu muzikantā”, bet šoreiz mūs turp aizveda... un neko es arī nenodevu tālāk... ha!
Nerunājot par „Labu Dabu”, “Varavīksne” ir tāds kā hipiju festivāls (un visādu dīvaiņu, kas grāmatā ir uzskaitīt), kas notiek Slovākijas kalnos, uz kurieni abi jaunieši ir stopējuši pa daudziem ceļiem, sēdušies ļoti atšķirīgu cilvēku mašīnās, nereti pieminot kādu draugu nostāstus par to, kas tik nevar notikt ar īkšķotājiem. “Viens no šī festivāla pievilcīgākajiem aspektiem ir tas, ka tajā sastopami daudzi indivīdi, kas mūsdienu meinstrīma sabiedrībā tiktu definēti vismaz kā jocīgie vai drusku ku-kū.”
Vēl pirms “Varavīksnes”, pirmajā posmā, aprakstīta viesošanās Varšavā, kur grāmatas varoņi neiztiek bez interesantiem piedzīvojumiem. Dažbrīd pat liekas, ka arī es esmu paguvis būt ielu muzikants, lai gan no tā man maz kas zināms, tikai tik, cik Anna man ir stāstījusi, un tagad Harijs. „Varavīksni” pametot, Harijs un Džūna dodas muzicēt arī uz citām ielām Eiropas valstu pilsētās, kas gandrīz sanāk pa ceļam uz mājām (Vīnē, Prāgā un vēl šur tur). Pērn arī mēs ar Annu grasījāmies vēlreiz aizbraukt uz Igauniju un pamuzicēt. Ja pirmajā reizē mēs valsti apbraucām ar velosipēdiem un tam nebija nekāda sakara ar ielu muzicēšanu, tad nākamajā jau grasījāmies braukt tikai tāpēc. Tagad, kad abi esam izlasījuši „Ielu muzikanta dienasgrāmatu” un viņa ir tikusi pie etnogrāfiskās kokles (pirms tam spēlējot tikai uz lielās), mēs kādu dienu grasāmies pavizināties pa Eiropu, lai Anna var paspēlēt. Pagaidām viņa ar savu ir sastopama tikai Vecrīgas ielās. Reti, bet ir...
„Atvērtība ir ielu muzikantu īpašība numur 1.”
P.S. Lai katru no mums sagaidītu piedzīvojumi, nevajag nemaz daudz. Ir jāpaļaujas uz veiksmi, uzmetot somu plecos, paceļot īkšķi...
„– Tev jau ir viss, ko tu vēlies! Ko tu vēl vēlies? – tā viņa toreiz teica. [..] Mazāk vēlēties – vairāk būt pateicīgam.”