Mēs aizbrauksim 11 :48 un nekad vairs neatgriezīsimies, šī vieta man atņēma visu, impulsus, vēlmi dzīvot. Šī vieta ir noburta. Katra lieta, vieta šajā namā, atņem man speku. "Šī vieta ir noburta,": es sev atkārtoju verot durvis katrai telpai. "Šī vieta ir noburta, noburta ir šī vieta", : es sev atkārtoju.
Mēs vairs nekad neatgriezīsimies, tu vari savākt savas mantas un doties mums līdz, jo šī vieta ir noburta. Noburts ir spogulis, kurš rāda man nepatiesu atspulgu, durvis ir noburtas, tās ver ceļu uz skumjām, galds ir noburts, tas jūtami spiež man rakstīt uz tā ar smailu pildspalvas galu.
Šī vieta atņēm man laiku.
Šeit visi piedalās, man liek piedalīties, es piedalijos un sapratu, ka kautkas no manissāk atdalīties, sāku nodalīties līdz atdalijos pavisam. Es sāku meklēt savu daļu. Amēba bija nozudusi.
Nevajag piebiedroties vajag pievienoties un tikai tad savienoties.
Šī pilsēta ir noburta, šī pilsēta prasa tikai piedalīties.
Varbūt ir kāda pilsēta, kur prasa vairāk.
Klusums kā izpuvusi serde vītolā. Man nav spēka plīst no iekšpuses uz āru, plēsiet mani no ārpuses uz iekšu, es esmu tukšs kā jaundzimušā plaušas pirms elpas, tukšs kā kaps pirms nāves, piepildi mani smilts.
Es saku sper man pērkon, sper, lai sauja smilšu virpuļo, bet pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk, klusums kā pensionārs mirst bez darba. Pērkons staigā apkārt, bet tuvāk nenāk, atveru durvis un logus, bet caurvējš nav. Dzērāj, tu izkaltusī rīkle, ko tu dari, kad nav tev ko dzert, pērkons iet apkārt,.
Pērkons tu lielais, es mazais būs vētra, mēs iesim, tu manu roku liesmās ieskausi, bet pērkons iet apkārt.
Klusums, klusums, klusums, klusums......
Man lika piedalīties, es piedalijos, nodalijos, kautkas no manis atdalijās, es kā kamos vijos no kamola kamolā, māte vijas bērnos, bērni bērnos. Atdalijos no kamola, tas notinās mazāks, viņš pārtinās lielākā kamolā un es notinos pavisam mazs, līdz pietinos kādam vīrietim, kuŗš notinoties, atstāja mani notītu, es pārtiinos bērnos un kādā garāmgājējā, viņš notinās pavisam mazs. Viņš vairs nebija.
Cilvēka mūžu var salīdzināt ar kamolu, tas ir mazs, līdz uztinās lielāks, tas pārtinas bērnos un kļūst mazāks, tad ietinas līdzcilvēkā un palielinās, līdz atkal paliek viens un notīts trausls un savainojams, tik trauls, ka tūlīt vairs nebūs nemaz....
