Heitera pārdomas par dzīvi5

Pēc mana nika var spriest, ka esmu nenormālā heitere. Lai gan, no vienas puses tā arī ir. Taču ne bez iemesla. Ja visu laiku Tev nākas no cilvēkiem uzklausīt negācijas, tu pats tāds paliec.
Atceros vēl tos laikus, kad priecājos par katru mazāko,labo nieku, kas notika ar mani.
Un tad negaidot nāca smagie, tumšie pusaudžu gadi, kuri mani mainīja, mainīja tik tālu, ka pat reizēm ģimene mani vairs nepazina. Visiem sagādāju galvassāpes un rūpes. It sevišķi, tad kad aizgāju mācīties. 90km attālumā no mājām mani neviens nevarēja izkontrolēt, un tad nāca visi trakumi virsū. Darīju lietas, par kurām nelepojos.
Biju novesta tik tālu, ka visiem darīju pāri - pat visjaukākajiem cilvēkiem. Es vienmēr kādam kaut ko riebīgu varēju pateikt, izdarīt.
Sāpināju visus pēc kārtas. Un tas tikai dēļ nelaimīgām attiecībām. Uzskatīju, ka neviens nav pelnījis būt laimīgs. Cik ļauni no manas puses. Visi puiši, kuri man pievērsa uzmanību tika sāpināti. It kā negribot es to visu darīju. Man tas sagādāja baudu- klausīties, kā man lūdzas, lai es to nedaru. Man patika mana varas apziņa pār šīm nabaga dvēselēm, kuras tikai vēlējās izvilkt mani no mana purva. Bet, nevienam tā arī tas neizdevās.
Un tad jau par manu draugu kļuva alkahols. Tas visu padarīja tikai ļaunāku - vēl vairāk salauztu cerību un sapņu. Gada laikā es saņēmu trīs piedāvājumus precēties, kad palikšu pilngadīga. Man par to visu nāca tikai smiekli, un viss mana interese par cilvēku bija galā - es biju viņu salauzusi- tātad man vairs nebija vajadzīgs. Ar mierīgu sirdi viņu varēju izmest mēslainē.
Vesalu gadu es tā turpināju. Vienmēr satiku nepareizās kompānijas, nepareizos cilvēkus. Mani draugi vairs mani nepazina. Mājās vispār tik pat kā nerādījos. Teicu, ka palieku kojās, lai gan biju kaut kur citur.
Un laikam jau būtu varējusi tā turpināt līdz šai dienai.
Bet tomēr atradās uz šīs pasaules tāds cilvēks, kurš spēja mainīt mani. Es ticu, ka viņam tas nenāca viegli. Vissgrūtāk bija mani attrunāt no alkohola lietošanas. Kā gan es to nevēlējos. Bet tagad man riebjas vispār alkahola smaka.
Lai arī es tiku izvilkta no sava tumšā purva, dvēsele joprojām man tumša. Un to reizēm var manīt.
Parasti, kad normāls cilvēks izjūt žēlumu pret kādu, tas ir vienalga pret ko- pret cilvēku, pret dzīvnieku, man ir tikai viena doma galvā - What so ever. Lai jau tā būtu. Es neiespringstu uz līdzjūtības izpausmēm. Man tas viss teātris nav vajadzīgs. Mani naktīs sirdsapziņa nemoka, tātad mani tas īpaši neuztrauc.
Un mani vairs neuztrauc citu cilvēku domas par mani. Nu, lai jau domā ko vēlas par mani. Man tas netraucē.
Bet jā, kāda šim visam tekstam jēga? Lai arī cik dziļā purvā un bezcerībā tu būtu, vienmēr atradīsies vismaz viens cilvēks, kuram izdosies tevi no turienes izvilkt.
Un tagad, kopš pagājuši jau 4 gadi, kopš manas bezcerības, es droši varu apgalvot, ka es esmu laimīga.
Tas nozīmē, ka vienmēr ir izeja. No jebkurienes.