Esmu saderinājusies, kāzas tiek plānotas vasarā. Līdz šim brīdim biju nelaužami pārliecinātā par to, ka savu līgavaini mīlu no visas sirds, vienmēr esam bijuši kopā ļoti laimīgi un nekādu strīdu pa lielam nemaz nebija. Bet tad notika, kas negaidīts...
HEEEEEELP! Es iemīlējos nepareizajā!29
Es nomainīju darba vietu. Jauna vide, jauns amats, pienākumi un tā. Darba ietvaros, sāku strādāt kopā ar jaunu vīrieti, kopā veidojām projektu. Laika gaitā ir izveidojies ne tikai projekts, bet arī man ir pārādījušās bezkaunīgas jūtas pret viņu... Bezkaunīgas – nu tādas, ka es visu laiku domāju par viņu, tās domas ir tik nepieklājīgas, ka piezogas galīgi nepiemērotos brīžos, piemēram, tad, kad esmu intīmās attiecībās ar savu līgavaini. Protams, kolēģim es neesmu bildusi ne vārda, kā arī cenšos apvaldīt visas izjūtu izpausmes darbā, negribu, lai kāds pamana vai kaut nedaudz nojauš. Neesmu pārliecināta vai viņš ir brīvs, bet precējies noteikti nav. Tā nu es mokos jau pāris mēnešus, naktīs nevaru mierīgi aizmigt, jo domāju par viņu. Dažreiz pat liekas, ka es esmu kaut kāda dumja pusaudze, kura iet pamatskolā un ieķerās kaut kādā slavenībā.
Par laimi – es kolēģi, sauksim viņu turpmāk par Kārli, neredzu katru dienu. Nākas sastapties ar viņu tikai 2 dienas nedēļā, jo viņš apvieno darbu ar studijām.
Problēma ir tāda, ka visas šīs mistērijas dēļ, manas jūtas pret topošo vīru ir pazudušas, nolīdušas kaut kādā tumšā stūrī un nemaz nevēlas līst ārā. Līdz ar to arī mūsu savstarpējās attiecības ir pasliktinājušās, es palieku kašķīga, īgna un nevaru viņu reizēm ciest, mani pat ir sācis kaitināt tas, kā viņš runā, elpo un košļā ēdienu. Pēdējā laikā esmu sākusi strādāt virsstundas, es uzturos ārpusas mājas vairāk nekā agrāk.
Lieta tāda, ka es nezinu, ko man īsti iesākt. It kā pēc idejas un loģiski spriežot, man ir jāpasaka līgavainim par Kārli, jāizskaidro, ka manas jūtas pret viņu pašu ir zudušas... bet, ja nu tomēr tā nav? Ja nu tomēr tas ir tikai mirkļa iespaids, tas nelielais izrāviens no rutīnas, kas ir radusies daudzu gadu garumā? Es baidos aplauzties, ja pametīšu līgavaini un centīšos kaut ko iesākt ar Kārli, ja nu viņš man neatbild ar to pašu... tad es palieku muļķes lomā un esmu viena. Es negribu būt viena... Ko man darīt? Varbūt kāda var padalīties pieredzītē?