Biju tikko uzrakstījis savu maija grāmatu aprakstu, kad nemanot bija izbeidzies arī jūnija mēnesis. Nekad iepriekš tik raiti laiks uz priekšu nebija ritējis, bet, gadās arī tā, un es nodomāju, ka vasarā izlasīto aprakstīšu zem viena lielāka ieraksta, lai nav tā, ka rakstu un rakstu, bet izlasīt kaut ko līdz galam tā arī nesanāk. Jūlija vidū es sāku apdomāties, vai tomēr nevajag uzrakstīt kaut ko, citādi visi lasīšanas iespaidi pazūd, jo ne jau par visām izlasītajām grāmatām esmu gatavs uzrakstīt atsevišķu rakstu. Nerealizējis savu ideju, arī jūliju es palaidu aizejam... Un te nu ir pēdējā augusta diena, septembra slieksnis. (Šodien jau 2.) Dažas dienas iepriekš mans blogs svinēja divu gadu jubileju. Urrā! Apsveikums sev!! Ha!!!
---
Vienā no vasarā izlasītajām grāmatām biju atradis ļoti jauku un piemērotu citātu par laika aizplūšanu, taču vairs jau neatminos, kurā tieši tas bija. Tāpēc būs jāiztiek bez citāta. Runājot par vasaru, domājams, daudzi to nesajuta par visiem 100%, īpaši jau Latvijā, kur tikai retu reizi bija vasarai atbilstošs laiks, temperatūra virs + 27 grādiem. Bet ne par to, jo nācu rakstīt par grāmatām, kuras, ja ņem vērā to, ka gada sākumā izlasīju pat 13 grāmatas mēnesī, nav nemaz tik daudz. Bet, lai būtu kā būdams, viss sākās jau maijā, kad nācu uz darbu (tolaik Spiikiizi vēl nebija atvēries, tas bija tikai tapšanas stadijā) un lasīju Hamsunu. Mana sieva teica, ka grāmata esot garlaicīga. Man tā vis nelikās, jo pavisam nedaudz tā atgādināja Heses "Kūrviesi", protams, ne tik aizraujošā veidā sarakstītu, bet tomēr. Un tikai beigās šī grāmata man kaut kā vairs neuzrunāja tik ļoti, kaut gan iesākumā aizrāva mani pa gaisiem un atstāja tieši tos iespaidus, kādus no tās biju gaidījis. Nejauši sanāca satikt arī grāmatas pēcvārda un piezīmju autoru, un dabūt autogrāfu. Tas priecē.
Tajā pat laikā biju ticis arī pie Janas Egles dzejas krājuma, kurš izdots jau tālajā 2002. gadā. Izlasīt to gribēju jau sen, uzreiz pēc tam, kad par to uzzināju, taču to dabūt nekur vairs nevarēja. Kad grāmatu tomēr dabūju, man nebija nekādu priekšstatu par to, ko no tās sagaidīt. Un neko pārsteidzošu es no tās arī neieguvu, jo krājums ir ļoti vienkāršs un sievišķīgs. Tā iemesla dēļ arī lasīt to bija daudz grūtāk nekā jebkuru citu. Taču dažviet bija rindas, kuras man ļoti patika...
---
Kad sākās jūnijs, es Otrajā elpā biju dabūjis vairākas iepriekš gribētas grāmatas, kuru starpā bija gan Cveiga „Kādas nezināmās vēstule”, gan „Svina nakts”, kuru no vācu valodas tulkojis Dimiņš. No Cveiga neko citu lasījis neesmu, tāpēc tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo autoru. Nesen arīdzan redzēju filmas treileri par šo autoru un citiem. Filma būšot kaut kad drīz. Ieliku sarakstā. Un ne tāpēc, ka izlasīju grāmatu un man patika, bet... būs laba filma. Grāmata, protams, arī laba. Ļoti atgādināja man kādu paša saraksti. Manas vēstules gan ne tuvu nebija tik dziļas, kā domas, kuras gribēju tajās izteikt, toties pretī es saņēmu tieši tādu vēstuli (vairākas), kāda aprakstīta grāmatā. Mani arī nebiedēja mazais grāmatas formāts, jo zem tā slēpjas ļoti nopietna mīlestība. Turpretī „Svina nakti” es lasīju pastaigājoties, bet tā arī netapu gudrs no domas, kas tajā apspēlēta. Lieliski talkā nāca Dimiņa pēcvārds, kurš ļāva ieskatīties autora pagātnē un saprast, kas tad šis ir par darbu. Iesākumā man likās, ka šī tumsonība man grūtības nesagādās, bet pēcāk sapratu, ka nekā viegla šajā grāmatā nav. Tā lasās smagi, tā nepaklausa, tā aizklīst citā virzienā, ne gluži tajā, kurā lasīšanas brīdī gāju. Var jau būt, ka laiks, kurā to lasīju, nebija pareizais. Tagad, kad ārā līst un ir pelēks, šī grāmata varbūt būtu tieši laikā.
---
Liekas, ka neko citu, kā Bargā „Plikos rukšus” es jūnijā nemaz nelasīju. Pirms tam gan gribēju izlasīt Notāru, kurš pie manis atradās jau no maija vidus. Bet tā kā pienākumi ir pirmajā vietā, es aizķēros pie rukšiem. Es vedu rukšus uz savu pirmo šīs vasaras peldi Baltezerā, es vedu viņu svinēt Līgo svētkus mazpilsētā, es gulēju tai līdzās un lasīju brīžos, kad parasti grāmatas nelasa. Grāmata ir ļoti vērtīga. Esmu lasījis dažādas šāda tipa grāmatas, bet neviena nav bijusi tik dziļa un īpatnēja kā šī. Tagad atliek tikt pie „Tenkām”, kuras rukšos aprakstītas pēc pilnas programmas. Es tikmēr pieķēros rukšiem pēc pilnas programmas un pats autors arīdzan padalījās ar manu apskatu, kas, protams, priecē.
Šai erotikai sekoja bērnu literatūra. Vienu tādu bērnu grāmatu es izlasīju grāmatnīcā, bet otru dabūju no Dimiņa dāvanā. Par pirmo man daudz sakāmā nav, tā bija grāmata par zaķi bez ausīm un olu. Taču otra bija ļoti zināma grāmata visā pasaulē. Tās autors ir iecienīts visur, tikai es par viņu neko dzirdējis nebiju. Nekāds brīnums, jo nedz spāņi, nedz arī dienvidamerikāņi nav manā gaumē. Bet „Kafka un ceļojošā lelle” ir skaists un oriģināls stāsts, kurš ir gana labs, lai to atzītu arī pieaugušie. grāmata nebūt nav bērniem, lai gan tajā darbojas Kafka un kāda maza meitene, kura pazaudējusi savu lelli. Kafka (īstais; tas, kuru zina visi) izdomā pazudušās lelles vietā rakstīt meitenei vēstules. Viņš ir leļļu pastnieks.
---
Kā jau teicu, vasara paskrēja nemanot, īpaši jūlijs, kuru nemanīju pienākam un aizejam. Tikko kā biju nosvinējis Līgo svētkus, beidzās arī jūlijs. Jā, jūlijs, ne jūnijs. Es attapos, ka vasara vēl nav sākusies, ka vasara jau ir cauri. Īpaši gan par to galvu nelauzu, jo nemitīgi atrados darbavietā. Ar pozitīvu skatu raudzījos nākotnē un domāju par citu vasaru, vasaru, kurā būs saule un +35 grādi, jo tas ir tas, kas man vajadzīgs. Un arī grāmatas gribas lasīt vēl vairāk. Tā pienāca jūlija beigas un es nebiju izlasījis neko vairāk par Pola Verlēna „Vienkāršajām freskām”, kuras lieliski turpina iepriekšējā (?) krājumā apkopoto dzeju un „Atraitņa atmiņas”. Ko nebiju pamanījis iepriekš, viņa dzeja brīžiem ir patiesi žilbinoša. Tajā patīkami jūtams Bodlēra puķu iespaids. Taču no "Atraitņa atmiņām" es tomēr gaidīju nedaudz vairāk, nedaudz asāku prozu.
Paralēli tam visam es lasīju arī ceļojuma grāmatas. Viena no tām bija Harija „Ielu muzikanta dienasgrāmata”, bet otra – Laines „Ar stopiem apkārt pasaulei”. Ja uz pirmās grāmatas prezentāciju es netiku, tad Hariju satikt man izdevās pirms nepilnas nedēļas. Ar Laini ir cits stāsts un man ir prieks, ka es viņu uzrunāju un tā iepazinu stāstu, kurš vēl tikai turpinās. Zinot viņas piedzīvojumus, ar nepacietību gaidu otro grāmatas daļu (un visas citas daļas arī). Bet par šīm grāmatām es jau rakstīju, tāpēc dodos tālāk par savu vasaras grāmatu taku... Un nākamā ir domu graudu grāmata, kuru izlasīju gaidot piedzīvojumu ar nosaukumu „Laba Daba”. Tie bija Dostojevska domu graudi. Brīnumainā kārtā tajā iekļautas nodaļas ir seklas tieši tajās vietās, kurās prasītos vairāk aprakstu, bet plašas tur, kur es sevi neredzu nekādā veidā...
---
Uz „Labu Dabu” es līdzi paņēmu Bankovska „Ofšoru” Tas ir ļoti dziļdomīgs darbs, vien jābrīnās, ka tas ir mans pirmais Bankovskis, lai gan jau izsenis viņu esmu ielicis savā "labākie latviešu rakstnieki" sarakstā. Teikums, kurš rotā grāmatas 4. vāku, nebūt nepastāsta par ko ir grāmata. Tas maldina, jo tēma, kura īsi aprakstīta šajā plānajā grāmatiņā, ir daudz dziļāka un liek padomāt. Par ko? Par pagātni. Par meitenēm. Par dzīvi. Tieši tādi ir arī Beigbedera „Ekstazī stāsti”, kurus dabūju uzreiz pēc (savām) kāzām. Man bija vairākas brīvdienas, bet lasīt tajās nebija īsti kad. Taču uzreiz pēc tam es saplūdu ar ekstazī lapaspusēm un aplipināju vēl vairākus lasītājus... Šķiet, biju pirmais, kurš tika pie grāmatas un uzreiz par to arī uzrakstīja. Tieši tā es gribētu darīt arī ar citām grāmatām, kaut vai to pašu Notāru, kuru Zvaigzne baigi nereklamēja un tāpēc pat viņa kvēlākie fani varētu būt palaiduši garām šo lubeni, kuru nu jau drīz būšu izlasījis... un tad būs arī apskats, kuram jau vajadzēja būt sen... senāk par sen.
Maija vidū es biju sācis lasīt arī Ogriņa pēdējo dzejas grāmatu, bet necik tālu netiku. Augusta vidū es to piebeidzu, nekādus pārsteigumus nesagaidījis. Arī Ogriņu neesmu saticis jau sen. Ne viņš vairs zvana, ne es esmu satiekams... Bet tas nebija pēdējais, kas tika izlasīts vēl augustā, jo es paguvu izlasīt arī sava skolotāja Ronalda Brieža otro grāmatu „Karaoke”, kuru izpārdošanā dabūju par 1 eiro. Pizāne teica, ka uzdāvinās man viņa pēdējo grāmatu. Tas gan ir priecīgs atgadījums. Gaidu to brīdi, kad tas notiks. Es tikmēr tiku pie vēl vairākiem savas grāmatas „Slimas vasaras epizodes” eksemplāriem. Un ne tikai, jo grāmatas ir mana ikdiena, grāmatas ir man visapkārt. es Un es turpinu grimt grāmatās... Ikreiz, kad tieku pie jaunām, es drīz vien tās sagribu sākt lasīt, kaut zinu, ka nedrīkst, jo ir vismaz četras, kuras ir jāpiebeidz tūlīt. Pēdējais laiks.... Ir rudens.
