Pavisam nemanīts ir iesācies marts un līdz ar viņu mani ir piemeklējušas pavasarīgas iesnas un klepus, bet tas netraucē lasīt un jau pirmajās divās marta dienās piebeigt ne vienu vien grāmatu. Taču par tām runāšu pēc mēneša, jo aiz muguras ir palicis gada visīsākais mēnesis, kurš bija ražens ar to, ka mazāk tiku lasījis. Kaut kad mēneša vidū pat likās, ka veselu mūžību neesmu lasījis, ha. Jā, mēneša sākumā visai veikli tiku galā ar Janas Egles stāstu krājumu „Gaismā”, kam sekoja pārizdotā Andras Neiburgas grāmata „Stum stum”. Drīz pēc tam es izlasīju jauko grāmatu „14-14”, kuru bez Lindas palīdzības nemaz nebūtu uzgājis, bet tad sekoja neliela pauze. Es centos kaut ko uzrakstīt, kaut ko vairāk par parastu bloga ierakstu. Un tas atņēma man visus spēkus. Par lasīšanu es tobrīd neko negribēju zināt.
Brīnumainā kārtā ir sanācis tā, ka teju par katru no savām astoņām februāra grāmatām esmu kaut ko uzrakstījis. Pirmā, kā jau teicu, bija Janas Egles „Gaismā”. To aprakstīt bija teju neiespējami. Pēcāk aizrakstīju pašai Janai un viņa rakstīja: „Ak vai, Agri, kā Tu māki aprakstīt... Man drebuļi gāja, lasot, kā esi juties, lasīdams manus stāstus. Paldies. Tie ir brīži, kad saproti, ka bija vērts rakstīt...” Jā, nav viegli šos stāstus caur sevi izfiltrēt. Tie atstāj dziļas pēdas. Krājums, protams, izcils, lai arī smagnējs un ar negatīviem tēliem bagāts. Ar nepacietību gaidu Janas turpmākos stāstus.
---
Vizinoties nesabiedriskajā transportā manīju ļoti daudz cilvēkus ar grāmatām. Tas ir ļoti jauki, ka cilvēki lasa. Drīz šāds skats aizvien biežāk būs vērojams ārpusē. Pat neticas, ka „Stum stum” sāku lasīt jau semināra laikā janvāra beigās, bet nu jau pavasaris ir tik tuvu, ka liekas – pavērot aizkarus, kuri mūžīgi ir ciet, es redzēšu zaļus asnus, plaukstošas lapas un runču rotaļas. Līdz tam gan laikam nedaudz jāpagaida, nevar būt pārsteidzīgs. Tāpat kā ar grāmatām, kuras skaitās lieliskas, bet gaumes var atšķirties. Tā bija ar Neiburgas stāstiem. Sākotnēji tie bija tieši tādi, kādus es cerēju izlasīt, īpaši jau tāpēc, ka grāmata bija ļoti izslavēta, bet vēlāk daži no tiem tomēr atstāja mani vienaldzīgu.
Bet nevar jau visu laiku lasīt tikai labās grāmatas (pat gribot ne). Šodien, piemēram, izlasīju Puškina „Pīķa dāmu”. Jau sen to it kā biju gribējis palasīt, bet manā īpašumā šīs grāmatas nebija. Izstādē es to dabūju un vienā piegājienā iepriekš arī izlasīju. Tas ir ļoti viduvējs darbs, bet tā kā tas nav februāra sarakstā, es dodos tālāk grāmatu pasaules ceļojumā, kurš februārī bija īpašs jau tāpēc vien, ka mēneša pēdējās brīvdienas bija svētku dienas visiem grāmatmīļiem, jo norisinājās Latvijas grāmatu izstāde. Nekad iepriekš tur nebiju bijis uz visām trim dienām. Bet par to jau rakstīju savās piezīmēs (nezinu, kā tas nākas, ka piezīmes publicēšu tikai pēc šī raksta, ha) un nav vajadzības divreiz cilāt vienu un to pašu.
---
Par jauniešu grāmatu „14-14” arīdzan jau tiku uzrakstījis. Nemaz tik ļoti jauniešiem domāta tā nebija, jo arī man tā ļoti labi patika un es to lasīju ar lielu interesi. Var jau būt, ka tas tāpēc, ka tā ir radīta Francijā, ka notikumi tajā ir no Francijas un visādi citādi tā ir ļoti franciska, tātad – laba. Protams, ja francūži būtu dabūjuši pelnīto EČ trofeju futbolā, būtu vēl jaukāk lasīt tieši francūžus, kuri jau gadu desmitiem ir mani iecienītākie daudzās jomās, ieskaitot literatūru. Kad piebeidzu „14-14”, man bija sācies nelasīšanas gavēnis, ha. Aizbraucot uz laukiem, es pārlasīju „Dāsno koku”. Ne tāpēc, lai manā februāra mēnesī būtu vēl viena grāmata, turklāt – bērnu. Es vienkārši pamanīju to līdzās savai gultai un nolēmu vēlreiz ar baudu pārlasīt. Tā ir pārsteidzoši skaista grāmata un es ar nepacietību gaidu, kad kādu dienu to varēšu izlasīt priekšā saviem bērniem, vai varbūt brāļa pirmdzimtajam. Kā Džima Kerija atveidotais tēls filmā „Yes man” teica, ka katra skaista meitene ir pelnījusi iet uz balli, tā es saku – katrs bērns ir pelnījis, lai viņam pirms gulētiešanas priekšā palasa „Dāsno koku”.
---
Laikā, kad man bija tā sauktā pauze no aktīvās lasīšanas, es iesāku lasīt Ingas Ābeles dienasgrāmatas un ceļojumu aprakstus, kurus viņa ir nosaukusi par „Austrumos no saules un ziemeļos no zemes”. Kā viņa pati man pavēstīja, tā esot viņai vismīļākā grāmata. Pirms šīs grāmatas no Ābeles neko nebiju lasījis. Kad izstādē viņu satiku un uzzināju, cik viņa ir patīkams un jauks cilvēks, taisni vai nokaunējos, ka esmu lasījis tikai šo vienu viņas grāmatu. Bet visam savs laiks, jo arī „Dunu” es noteikti izlasīšu. Noteikti sameklēšu arī citas viņas grāmatas. Šīs grāmata ir pilna ar labām atziņām un citātiem. Un arī alkohols tajā ir pietiekami daudz, lai kāds pie vērtējuma spētu uzrakstīt, ka pārlasot šo darbu viņš izlaidīs nodaļu „Dagda”, ha.
Es tiku izšķirstījis arī savu bērnības grāmatu „Jautrā grāmata”, kuru dabūju no Annas. Par tādu jau sen biju aizmirsis. Toreiz, kad biju mazs un to šķirstīju, es nepievērsu nekādu uzmanību tekstam, jo mani interesēja tikai bildes. Teksts jau arī nav galvenais, kas izgrezno šo grāmatu, jo tajā ir pieci stāsti, kuri tā vien prasās, lai tos izkrāso. Cik atceros, senāk man patika krāsot, tāpēc nebrīnītos, ja grāmata vairs nav atrodama vien tāpēc, ka ir bijusi pārlieku sakrāsota un nolietota. Tomēr bija patīkami uz mirkli atgriezties bērnībā un izlasīt arī šo grāmatu. Tikpat viegli tiku galā arī ar latviešu haiku krājumu „Ābolu gaisma”, kuru pašķirstīju un izlasīju izstādē. Neesmu haiku fans, jo bieži haiku domu nemaz neuztveru vai tā tiek pasniegta pārlieku samāksloti. To varēja iegādāties Mansarda stendā par pāris centiem.
Kā beidzamos es februārī izlasīju sava drauga un domubiedra Āra Birzes grāmatu „Nebaidies”, kuru arīdzan jau tiku aprakstījis šīs nedēļas sākumā tūlīt pēc izstādes trakuma. Grāmatu saņēmu jau pirms nedēļas, dienu pirms izstādes, kad tā tikko bija atvesta no drukātavas. Uzreiz arī ņēmos to lasīt un līdz pusei arī izlasīju. Otru pusi es lasīju pirmdienas pēcpusdienā. Un nav jau daudz ko piebilst, ir jābūt pozitīvam un mērķtiecīgam, jo visu pārējo tev dzīve pati pienesīs uz paplātes.
