Likās jau, ka mans novembris līdzināsies grāmatu tukšākajiem mēnešiem – maijam un jūlijam, par kuriem jau tiku ieminējies iepriekš, jo līdz pat šai dienai es biju iegādājies vien divas grāmatas un vēl divas biju dabūjis no apgāda. Tātad, man bija četras grāmatas. Tas ir ļoti maz, lai neteiktu – katastrofāli maz. Bet šodiena manu statistiku izmanīja par visiem 180 grādiem, jo sanāca tā, ka, atgriežoties no Baldones, kurā biju vien tāpēc, ka sestdienas pievakarē braucu uz kokļu festivālu Salaspilī (Protams, klausīties, ne uzstāties, ha!), es iegāju Otrajā elpā. Kā reiz, es tobrīd turpināju lasīt Gundegas Repšes pirms 20 gadiem rakstīto dienasgrāmatu. Tajā bija citāts: „Grāmatnīcas, banāli izsakoties, ir šīs pilsētas oāzes. Diendienā, stundu stundām var tupēt, bubināt, dzert kafiju, lasīt, rakņāties, vandīties, aizmigt, rakstīt, pat sapņot.” Tas gan bija par Štatiem, ne Latviju, bet tas nemaina lietas būtību, ka es vēlējos ieiet telpā, kurā ir grāmatas, kurā ir vismaz nedaudz tā, kā raksta Repše.
Man sala rokas. Es nebiju gaidījis salu. Ziema visai negaidīti bija atgriezusi baltumu ne tikai manā ikdienā. Lai pasildītos, biju iedomājies ieiet Otrajā elpā un apskatīt E. Virzas „Straumēnus”, kurus man iepriekšējā vakarā pavaicāja Annas māsa. Protams, man ir pašam sava grāmata, taču tā neatrodas Rīgā, tāpēc iedomājos sadabūt viņai pašai savu eksemplāru. Tomēr to neatradu. Toties es atradu daudz citus labumus, kurus pārnest mājās. Sākumā es atlasīju dažas maza izmēra grāmatas bezmaksas plauktos, tīri tāpēc, ka mana mugursoma bija visnotaļ patukša. Pēc tam devos augšā. Pie svešvalodā esošajām grāmatām dabūju divas vācu valodā izdotas grāmatas – vienu dzejas krājumu, otru – grāmatu par klientiem. Cik sapratu, tā ir domāta tirdzniecības pārstāvjiem un viņu priekšniekiem, lai apzinātos, ka klientiem ne vienmēr ir taisnība. Ja kāds to nesaprot, viņš šajā jomā neko nav pazaudējis...
---
Kad nokļuvu pie visinteresantākā plaukta, es īsā laikā tajā atradu diezgan daudz man noderīgas grāmatas. Es atliku tās malā, lai pēc mirkļa izpētītu jau tuvāk. Kopumā biju savācis sev 23 grāmatas, starp kurām bija gan ļoti vecas, gan gana nesen izdotas Mansarda grāmatas. Ejot uz kases pusi, uzmetu aci arī žurnālu galdiņam un no tā savācu septiņus šī gada Kluba numurus, ieskaitot šī mēneša numuru. Samaksājis par pirkumu, es devos lejup un paņēmu vēl divas bezmaksas grāmatas. Un tikai tāpēc, ka pārdevēja man bija iedevusi ļoti lielu maisu un bija neprāts neapskatīties arī pārējos plauktos, vai neesmu ko labu palaidis garām. Tā nu dabūju „Mūzu”, kuru kāds pirms īsa brīža bija nolicis, jo, kad iegāju veikalā, šī grāmata tur vēl nebija.
Lai nu kā, novembrī es savu grāmatplauktu esmu papildinājis par 29 grāmatām. Tā kā es tikai pirms nepilnas nedēļas atgriezos uz dzīvi galvaspilsētā, es nebiju sev līdzi paņēmis gana daudz literatūras. Vienu piebeidzu divas dienas iepriekš, bet cita vēl tikai gaida savu lasīšanas reizi, jo tā nebija tāda veida grāmata, ar kuru pastaigāties pa āru. Tā nu es iegādājos vēl dažas, lai man neatgadītos tā, ka esmu ceļā, bet man nav, ko lasīt. Vēl tikai darbu derētu atrast, lai mana neesošā nauda, kuru tērēju grāmatām, kādu dienu neaptrūkstas, ha! Jo kā jau teicu, naudu vispatīkamāk ir pārvērst grāmatās. Tas nu ir neapstrīdams fakts.
